Pa lielam, vienīgā valūta reklāmas aģentūru reputācijai, nevis pret tās klientiem, bet pret tās projektu izpildītājiem (programmētājiem, dizaineriem, režisoriem, operatoriem, fotogrāfiem, skaņotājiem, utt.), ir maniere, kādā šī aģentūra kārto savas finansiālās saistības ar visiem šiem cilvēkiem. Protams, izņemot radošo reputāciju, ko aģentūra var celt prestižā līmenī, piegādājot radoši augstvērtīgus un kvalitatīvus saturus un idejas, taču tas notiek pietiekami reti, lai tas nebūtu aktuāli šajās “attiecībās”.

Latvijā ir kaut kāda mistiska problēma šajās attiecībās. Šī problēma visvairāk atgādina īrnieku, kas nevar laikā samaksāt nevienu īres vai komunālo pakalpojumu rēķinu un visu laiku dzīvo no vienas soda kvīts vai draudu vēstules līdz nākamajai, beigās, protams, tomēr samaksājot, lai nedraudētu izlikšana no dzīvokļa pavisam. Tādi īrnieki ir problemātiski, un izīrētāji no tādiem cenšas pamatoti izvairīties. Tā ir attieksme, kas liecina par pieaugušu cilvēku profesionalitāti – spēt sadarboties ar citiem tā, lai šiem “citiem” nebūtu katru reizi jādzenā rokā cilvēki, kas nevar laikā apmaksāt rēķinu un, tā vietā, lai to atzītu, cenšas apzināti no tevis izvairīties. Izvairīties no problēmas.

Es, protams, neesmu strādājis ne mārketingā, ne reklāmas aģentūrā, tādēļ man nav izpratnes par finanšu mehānismiem, kas šajā industrijā darbojas. Es nezinu, kādi ir apmaksu termiņi, kad un kā tiek izrakstīti rēķini, un tā tālāk. Es neesmu finanšu stratēģis, es vienkārši esmu tas, kura pakalpojumus regulāri izmanto visas reklāmas aģentūras un filmu studijas, kādas Latvijā darbojas. Un man ir profesionāla rakstura pretenzijas pret ierasto apmaksas sistēmu šeit. Nevis tapēc, ka es būtu iedomīgs, izlepis vai radikālis, bet tapēc, ka sagaidu profesionālu attieksmi no saviem līdzstrādniekiem un darba devējiem, kaut vai tikai tapēc, ka tieši šādu attieksmi viņi saņem no manis.

Es lienu ārā no savas ādas katrā projektā, pat tādos, kas man šķiet saturiski absurdi un garlaicīgi, lai varētu nodrošināt maksimālu kvalitāti, atbildību un profesionālu attieksmi pret savu un citu iesaistīto personu darbu. Es nekad nežēloju savu laiku un enerģiju un neprasu papildu samaksu ne plānošanas, ne pēcapstrādes posmos (kā tas ir pieņemts rietumvalstīs). Vai tiešām ir tik ļoti augstprātīgi no manas puses sagaidīt, ka mani klienti spētu ja ne tieši tāpat attiekties pret mani, tad vismaz respektēt mūsu finansiālās saistības un tās laicīgi un korekti nokārtot? Jo, galu galā, tā ir vienīgā norāde uz to, ka tavs darbs tiek respektēts. Un es pat esmu papūlējies, lai klientam tas būtu viegli izdarāms. Es nesaņemu algu skaidrā naudā, es esmu juridiska persona, kas izraksta rēķinu un nomaksā visus attiecīgos nodokļus.

Ja šī problēma skartu tikai vienu vai divas aģentūras Latvijā, tad to varētu uzskatīt par atsevišķu darbinieku specifiku, taču šāda problēma ir gandrīz visās aģentūrās, tapēc jāsecina, ka problēma ir kaut kur dziļāk, kaut kur ierastajā mehānikā. Praktiski vienīgā aģentūra, kas saviem izpildītājiem samaksā (vismaz manā pieredzē) uzreiz pēc darba nodošanas, ir Mooz. Visas citas aģentūras maksā 1-3 mēnešus (vai ilgāk) pēc darba nodošanas, un pāris no tām piekopj izcili provinciālas metodes kā maksāšanu atlikt uz vēlāku. Šīs dažas aģentūras tādēļ ir manā nevēlamajā sarakstā, un es turpmāk uz šādiem noteikumiem veikt pasūtījumus vienkārši atteikšos.

Vai tiešām jūs gribat, lai mēs savstarpēji darījumus sāktu kārtot brutāli birokrātiski? Es varu, protams, sagatavot līgumu ar striktu apmaksas termiņu un soda naudas aprēķināšanu par katru nokavēto dienu, kā arī pirms materiāla vai darba nodošanas likt parakstīt pieņemšanas-nodošanas aktu, bet vai tas ir jādara? Vai tiešām nevar saņemties un izplānot savas finanses tā, lai aģentūrai būtu kaut kāds uzkrājums, kaut kāda “kešatmiņa”, no kuras varētu konstanti segt un apmaksāt ejošos, aktuālos projektus?

Jūs esat erudīti, izglītoti cilvēki, vai ne? Jūs strādājat, tiekaties ar citiem cilvēkiem, blogojat, tvītojat un visādi citādi vēlaties parādīt kolēģiem, cik forši esat. Ja tu, kas strādā reklāmas aģentūrā, vēlies, lai tie cilvēki, kas Latvijā izpilda tavus pasūtījumus, vēlētos un vispār turpinātu ar tevi sadarboties, izdomā kā samaksāt viņiem korekti un laicīgi. Pretējā gadījumā pavisam drīz var izveidoties situācija, kad jāgriežas būs pie “tiem tur”, kas samierinās un neiebilst, un tie parasti ir tie cilvēki, kam jūs negribētu uzticēt savus lielos, dārgos projektus. Jo tie cilvēki, kas cenšas darboties kaut kādā profesionālā līmenī, var vienkārši pateikt “nē”.

Šie apsvērumi neattiecas tikai uz rekāmā strādājošajiem, kuri vienmēr izmanto vienu argumentu, ka klients ilgi nemaksā par viņu pakalpojumiem un tādēļ šī maksāšanas ķēde aizkavējas. Ja tā ir taisnība, tad arī reklāmas aģentūru klientiem – uzņēmumiem – vajadzētu padomāt un saprast, ka aģentūra šādā shēmā nevar samaksāt saviem talantiem, un šie talanti vairs nevēlas sadarboties ar šo aģentūru vai konkrēto klientu. Rezultātā – samazinās produkta kvalitāte, ko klients iegūst, jo aģentūra vienkārši visu šo peripetiju dēļ nav varējusi sarunāt labākos, profesionālākos un kompetentākos cilvēkus šī produkta/klipa/utt. izstrādei.

Man šī situācija, ja godīgi, ir apnikusi. Un mani kaitina, ka es nesaņemu no saviem klientiem pretī tādu pašu attieksmi, ar kādu es iesaistos viņu piedāvātajos projektos. Citiem vārdiem sakot – pāķi. Nu, tad – pāķiski arī strādāsim?