Sanāca darba pienākumus pildot, pavadīt visu otrdienu uz viena no mūsu kaujas patruļkuģiem Rīgas jūras līcī, kur notika mācības Latvijas un Lietuvas kuģīšiem. Kad nokāpu, zeme turpināja līgoties līdz pat nākamajam rītam. Bet būtiskākais ir tas, ko es “vizītes” laikā redzēju un dzirdēju. Ir arī daži attēli.

Laikam dzīvoju vēl ar pārliecību, ka flotē lietas notiek “pa vecam” – tas ir, “Jāni, atdod golus” vai tamlīdzīgi, taču izrādās, ka iestāšanās NATO ir devusi zināmu stimulu attīstībai. Kā cilvēku, kas ir liels kara kino, militāro simulatoru, tehnikas un šaujamieroču cienītājs – mani valdzināja daļa no redzētā. Kaut komandas disciplīna bija viduvēja, “pār plecu” vērotais komandtilts ar radariem, navigācijas sitēmām, kartēm, manevrēšanas instrukciju shēmām un citiem sīkumiem, klausoties radiopārraidēs (whiskey juliet five, break 5 bearing 128, speed 20, over!) radīja pārliecinošu “klātbūtnes” efektu. Mācību laikā kuģi savā starpā sarunājās angliski, acīmredzot mums spīd labākajā gadījumā kāda piedalīšanās kādā lielākā NATO operācijā – tamdēļ mācību laikā tika utilizēti NATO standartprotokoli visos jautājumos, ieskaitot sakarus.

Nelielā partuļkuģu grupa trennējās manevros, formācijās, mērķa pārtveršanā un apšaudē, pretgaisa aizsardzībā un dažādās parastajās tauvošanās operācijās, kamēr neliels bariņš žurnālistu (mani ieskaitot) maisijās jūrniekiem pa kājām cenšoties sagrābt tik daudz attēlu, cik nu iespējams. Es visa brauciena laikā piebliezu pilnu karti un atvedu, manuprāt, diezgan labu fotomateriālu. Pāris bildītes:

Kopumā esmu ļoti apmierināts, par spīti šūpošanai, vējam un aukstumam brauciens bija ļoti izglītojošs un labs experience. Pārrados mājās saguris, bet priecīgs. Esmu guvis labu ieskatu, kā darbojās mūsu flote, cik nu jaudīga tā ir – protams, līdzekļu trūkums bija manāms paskatoties uz jebkuru pusi uz kuģa – taču pat tas pārspēja manas ilūzijas par aizvēsturisko aprīkojumu. Nav tik traki ar mums. (Uz lielgabala gan bija plāksnīte ar uzrakstu “ražots 1943.gadā”).