Pirms pāris gadiem es izsolē par dažiem dolāriem nopirku 70.gados ražotu Elmo kinokameru. Nezināju īsti, kam es to lietošu, bet nekad tādu nebiju rokās turējis, ne arī redzējis un tā bija ļoti lēta (no kautkāda vectēva pagraba) tapēc izlēmu, ka būs laba spēļmanta. Paspēlējos mēnesi, tad noliku skapī un tagad, pēc pāris gadiem, izvilku gaismā atkal. Savādi, taču pēc pusotra gada laikā esmu kautko pat iemācijies, tapēc tagad, paņemot veco kameru rokās, skats uz to ir pavisam citāds. Tātad… starpcitu, linki ir bildes. Nepalaidiet garām.

Tā ir rokās turamā Super8 formāta ELMO Super 110 kinokamera. Tas nozīmē, ka viņa “ēd” dažādu ražotāju (Kodak, Fuji, etc) 8mm lentas kārtridžus. Šis konkrētais kompaktais modelis ņemt tikai 50 pēdu 8mm kārtridžus, kas, savukārt nozīmē, ka filmējot ar 24 kadriem sekundē, vienā kārtridžā var ierakstīt apmēram 3 minūtes bildes. Kamerai ir divi 3 šaušanas režīme – 18 kadri, 24 un 56 kadri sekundē, kas teorētiski atļautu uzfilmēt kautko paātrināti vai palēnināti. 18 kadri sekundē – ātrais mēmais kino un 56 kadri – slow motion. Jā, kamera ir pilnībā analoga un 8mm filmas lentei nav skaņas celiņa un kamerai nav mikrafona, tātad ar to var taisīt tikai mēmo kino, vai arī rakstīt skaņu atsevišķā iekārtā un pēc tam pie ciparu montāžas pielikt celiņu bildei. Starpcitu, kino radīšanas procesā skaņu vienmēr raksta ārēji.

Kamerai ir maināms objektīvs un šī konkrētā nāca līdzi ar 7-70mm F1,8 (!) objektīvu, kurš, ņemot vērā 8mm filmas lentes kadra mazo izmēru, vizuāli būtu līdzīgs aptuveni 50-500mm objektīvam uz jebkuras fotokameras. Kas attiecās uz ekspozīciju, ir automātiskais un manuālais režīms – attiecīgi regulē diafragmas atvērumu intervālā no F1,8 līdz F16. Nav automātiskās fokusēšanās, bet ir liels un ērts fokusa gredzens uz objektīva. Toties ir automātiskais zoom motoriņš, kas gan ir ļoti lēns un skaļš (bzzzzz), bet joprojām darbojās nevainojami – kā viss cits kamerai. Patiesībā, vizuāli tā izskatās brand spanking new. Tam ir arī liels un patumšs skata meklētājs. Principā šī kamera ļoti neatšķirās no spoguļkameras – arī te ir pirzmveida spogulis, atšķirās tikai slēdzis – tas nepaceļās uz augšu lai atsegtu eksponējamo filmu (vai sensoru). Tā vietā ir staru sadalītājs, kas duplicē gaismu – viena daļa aiziet uz prizmu un tālāk uz skata meklētāju, otra puse caur slēdzi uz eksponējamo filmu. Slēdzis šai kinokamerai ir fundamentāli savādāks, tas ir aplis ar izgrieztu (kā pīrāgam) gabalu, kas griežās priekšā filmai, tādejādi eksponējot to brīdī, kad pīrāga gabala tukšums ir tai tieši priekšā. Lūk ļoti laba diagramma no Filmmaker’s Handbook.

Man ir palicis arī viens neeksponēts Kodachrome K40 filmas kārtridžs. Nezinu, jāgaida kāds svinīgs brīdis un jāiemūžina kautkas uz filmas. Tas tomēr ir skaisti. Šīs filmas jūtība, starpcitu ir ASA400, kas ir analoģisks mūsu zināmajam ISO400. Nezinu, kāda ir atšķirība starp ASA un ISO, bet kinolenšu jūtībai ir šāds te, savādāks, apzīmējums. Laikam kautkas ar ķīmiju saistīts. Tā nu es šodien nostaļģiski izvilku kameru, notīriju, atklāju, ka tur iekšā vēl ir neizfilmēts rullis, piespiedu slēdža pogu, izdzirdēju ārkārtīgi patīkamo filmas motora skaņu un ieliku viņu atpakaļ koferītī.

Kameru saņēmu skaistā mazā ādas koferītī ar samta iekšpusi un dažādiem noderīgiem orģinālajiem aksesuāriem – lēcas tīrīšanas lupatiņu, birstīti un dažādus citu niekus. Protams, liela jēga no šādas te kameras nav – Latvijā neattīsta Super8 filmu (jā, filma ir jāattīsta) – es agrāk sūtiju savas eksponētās filmas uz Šveices Kodak laboratoriju, kas viņas attīstija un atsūtija man atpakaļ. Diemžēl vasarā safilmētās bezjēdzības vēl pat neesmu noskatījies, jo ir nepieciešams diezgan aizvēsturisks, 20kg smags Super8 projektors, kuru varētu nopirkt izsolēs, bet dēļ viņa svara un izmēra piegādes izmaksas ir pārāk lielas. Stāv man uz plaukta agressor dotais PYCJ krievu projektors, kuram lampa darbojās, bet pie pirmās ieslēgšanas pārtrūka siksna.

Tā kā, ja nu gadījumā jūsu vectēvam pagrabā mētājās kāds strādājošs saldo 70-to Super8 projektors, dodiet ziņu. Labprāt iegādāšos. Ak jā. Ja pati kamera maksāja nieka dažus zaļos, tad Kodak (joprojām ražotā, starpcitu) K40 filma maksā aptuveni 10 Ls par 50-pēdu rulli. Un dabūt pie mums to nav iespējams. Ja gribam filmu pamontēt vai pielikt skaņu ir nepieciešams tā sauktais telecine transfērs (pirāti zinās). Tuvākā vieta, kur to kvalitatīvi var izdarīt ir Norvēģija. Aizsūtam kantorim Šveicē attīstīto filmas kasetīti, tie to ar speciālu projektoru palīdzību digitāli ieraksta un atsūta tev miniDV kasetītes (vai citā) formātā, kuru pēc tam var importēt datorā un darīties ar to. Tas viss arī maksā. Rupji rēķinot, viena minūte ekrānlaika (viss process līdz skatāmam rezultātam) izmaksā apuveni 16 Ls. Un tas ir ar mazu, rokās turamu kameru. Atgādināšu, ka Holivudas standarta 35mm kinofilma maksā 10 reizes vairāk, ne tikai pati filma, bet arī tās attīstīšana un Telecine. Tā kā tagad ir skaidrs, kapēc kino ir tik dārgs prieks… hobijs. Eh.