Es laikam varu pamazām sākt atvadīties no kārtīga interneta pieslēguma. No savas resnās trubas es jau atvadījos pirms mēneša, tādejādi uzsākot zināmu regresu visā šajā jomā. Sākās viss ar to, ka mans iepriekšējais pieslēguma nodrošinātājs apcirta trubu no 100mbit vietējā pieslēguma uz kautko zem 10mbit dienas laikā. Epizodiski ātrums uzleca, taču būtībā jau biju sen atradis no progresa ailītes kā tādas, senos laikos praktiski viss, kas tika vilkts no vietējiem resursiem nāca nost sākot no 5MB/s un beidzot ar pat 12MB/s, kas vispār laikam ir kautkāds teorētiskais limits tai lietai. Tad nu nesen mani pagaidu mājinieki (tb, radinieki) apspriedās un izlēma, ka maksāt 50 Ls par interneta pieslēgumu nav prātīgi un es regresējos uz parasto mājas DSL. Nekas traks, kvalitāte ir manāmi uzlabojusies kopš es pēdējoreiz ar tādu saskāros. Tiesa, iepriekšējais provaideris deva neticami labu savienojumu uz ārzemēm, dažbrīd no resursiem ASV vakaros un naktīs līda viss pat ar 400KB/s, kas ir vareni. DSL, protams, pat tuvu nestāv tādam ciparam, it īpaši dienas laikā (ja esi bijis uz šosejas Vācijā, tad vislabāk to var aprakstīt ar vārdu STAU). Viss itkā ir lēnāks, bet, kā redzams, nekas slikts ar mani vēl nav noticis. Tad nu tālāk.

Pamazām apjaušu situāciju Austrālijā. Izrādās, ka viņi broadband jomā vēl ir kautkur 1999.gadā, kad provaideri skaitīja naudiņu vadoties pēc novilktā datu apjoma. Pietam tur netiek skaitīts vis aizjūras trafiks, bet gan arī vietējais. Par 42 Ls (aptuveni) mēnesī es iegūšu 4Mbit (laikam) pieslēgumu ar 10GB datu ielādes ierobežojumu. Desmit sūda gigabaiti. Kas tas vispār šodien ir? Problēma ir tāda, ka dzīvošu jaunā mājā. Un dzīvot jaunā mājā ir slikti, jo māju saimieki parasti ir nekrietni lobisti, kas būvējot māju izveido jau savu gatavo tīkla infrastruktūru, noslēdz ar kādu provaideri ekskluzīvu līgumu un sadales kastei pieliek priekšā treknu atslēgu un uzrakstu “no touchy!”. Protams, nekas cits iespējams nav. Kapēc tas tā ir? Austrālija ir tik tālu prom no visa, ka trubas ar kabeļiem ir jāvelk zem okeāna apkārt puspasaulei un tas izmaksā dārgi, tapēc viņi īrē kautkādus papildu kanālus un Paši Lielākie kabeļu īpašnieki plēš no provaideriem lielu naudu par katru GB. Tapēc arī tāda politika. Nesaprotu es vienīgi to, kapēc vietējā datu apmaiņa arī ir tik dārga.

Nekrietnība, es nodomāju un līdu skatīties, ko tad vispār Melburnā piedāvā un secināju, ka uz kopējā fona mājas piedāvājums nemaz nav tik slikts. Tikai retais provaideris piedāvā kautko virs 25GB/mēnesī par pieņemamām cenām un arī tad tikai kopā ar platā gala pieslēgumiem, kas tur skaitās jau 2Mbit. Plāni, tā viņi tos sauc. Tur viss ir ar plāniem. Šeit jau arī ir plāni, tikai tos nesauc par plāniem, bet gan par pieslēguma veidiem. Tautas klases plāni parastajiem 512Kbit DSL pieslēgumiem vispār ir ar smieklīgu 500MB ierobežojumu. Pietam, tur ir arī fenomenāli augstas uzstādīšanas izmaksas. Piemēram, DSL pieslēguma uzstādīšana ir aptuveni 130 Ls. Var dabūt lētāk, bet tad jāslēdz līgums uz vienu vai diviem gadiem uzreiz.

Tad nu es domāju, ko tagad darīt un kā būt. Vienīgā iespēja man tur dzīvojot būtu izmantot kādu no jaunās paaudzes wireless pieslēgumiem, taču tie vēl nav pilnībā attīstijušies un tirgū izgājuši. Lielākie un populārākie risinājumi tomēr ir mobilam lietošanas tipam un nāk komplektā ar PCMCIA kartiņu laptopsim. Tā kā man tīkls būs vajadzīgs vairākām ierīcēm, man vajag bezvadu statisko risinājumu, kas izmanto speciālu bezvadu modemu, taču arī tie ir sasodīti dārgi un kārtīgi pieslēgumi ar kārtīgiem ātrumiem vispār sākās tikai no 100 Ls mēnesī. Nāksies samierināties ar tiem pašiem 10GB mēnesī un cerēt, ka provaideris nāks pie prāta un palielinās apjomu vismaz līdz 20GB. Es esmu gatavs kaut pieķēdēt sevi pie sadales kastes.

Par HD/720p materiālu var aizmirst uzreiz. Ļoti jāuzmanās, ko velk un kapēc. Kino būs jāskatās uz ekrāna un pret to man iebildumu nav. Jāizvēlās divi seriāli no visiem, kurus skatīt un vilkt epizodes. Varbūt pat ciesties un nevilkt epizodes, bet likt draugiem Latvijā ierakstīt teiksim 1 mēneša epizodes (tātad četras) vienā DVD matricā un atsūtīt pa pastu. Piemest klāt vēl kādu filmu. Ar videospēļu scēnu esmu jau cauri – tagad viss tiek iegādāts legāli, tātad nav problēmu. Ja tā labi un lēni visu apdomā – nav nemaz tik traki. Vienkārši nevajag vilkt katru lietu, kas ienāk prātā – filmu un seriālu ziņā. Nekas cits jau tāds netiek lādēts, kas varētu tik daudz vietas aizņemt. WWW tik daudz datus netērē. Flickr var lietot tāpat. Klipiņus un filmiņas nedaudz apdomīgāk un uzmanīgāk un viss jau būs labi. Ja nu galīgi nekā nevar – jāmēģina risināt tā lieta pēc vecās skolas metodes. Jāsadraudzējas ar kādu phat pipe lietotāju un jāiet pie šamā regulāri ciemos ar Sakē un matricu čupiņu.

Kautkas pozitīvs tajā visā ir. Šādi 1999.gadveidīgie ierobežojumi un kvota prasa apdomīgāku un prātīgāku rīcību un gala beigās uzlabo kopējo ainu, piespiežot tevi kautkad arī “iziet uz ielas”, tā vietā, lai ieslīgtu kautkādā neierobežotā kibertelpā un atsvešinātos no nedaudz tradicionālākām lietām. Vismaz tad, kad man parādīsies uzraksts “piedodiet, jūsu kvota pārsniegta – ejiet lūdzu ārā un dariet kautko vērtīgu” – es tā arī darīšu un īpaši neuztraukšos, ka nāksies nedēļu pagaidīt līdz tam mūvim vai sērijai. Būs labi!