Labi, let’s call it a year. Darbs, lai cik dumji tas arī nebūtu, beidzās ar nīkulīgu 4 stundu paparazzi darbu priekš visiem zināma nedēļas izdevuma. Bet tagad ar to pavisam ir cauri. Ar to esmu beidzis savu 2 gadus (2 gadi būtu 15.janvārī) garo mazo, bet pietiekami ambiciozo karjeru, kuras laikā darbojos divās aģentūrās – A.F.I un f/64. Atskatoties atpakaļ, man nav daudz ko teikt. Es neesmu pārliecināts vai gribēju, lai tas izvēršās tā, taču 2004.gada sākumā biju pavisam izmisis, jo zināju, ko gribu, bet nekādi netiku pie tā darīšanas. Tā ir tāda pavisam nelaba sajūta. Vairums cilvēku jūtas izmisuši, jo nezin, kas viņi ir un, ko grib darīt. Vairums cilvēku vienkārši peld apkārt, bakstās tā pa ikdienu, dara savus darbiņus un gaida kad “pienāks apskaidrība”, kad beidzot varēs saprast savu patieso jēgu un misiju :) Es jau tad zināju, ka gribu darboties ar kino saistītā lietā, taču nebija tādas iespējas. Tagad saprotu, ka labi vien bija. Labi bija, jo varēju sākt no pašiem pašiem pamatiem. Vēl nedaudz bezjēdzīga ievada.

Laikam ir trīs veidi, kā cilvēks izaug vai nonāk līdz profesionāļa līmenim kino industrijā. Vieni sāk kā aktieri. Otri nāk ar tehniskas dabas fonu, kas visbiežāk sākuši kā operatori vai asistenti un trešie, eh, trešie vienkārši piedzimst pareizajā vietā. Es, visticamāk, būšu tas, kurš izies pilnu tehnisku attīstības posmu pirms kļūšu par profesionāli. Visticamāk labu laiku lēnītēm kāpšu pa profesijām un darbiem – trešais asistents, otrais asistents, kabeļu staipītājs, lukturu staipītājs, ratiņu stūmējs, mikrofona-kātā turētājs, montieris, operatora asistents, operators, galvenais operators, režisora asistents, režisors. Tāds varētu būt tas ceļš. Pagaidām es sevi vēl tajā ceļā nemaz neredzu, taču viss mans fons (background) atbilst visām prasībām un ir zināmā veidā tāds kā katalizators turpmākajai attīstībai. Ee, stop.

Heh, patiesībā es gribēju rakstīt par Ziemassvētkiem. Tā vienmēr sanāk. Atveru baltu lapu, sāku rakstīt “ievadu” un izplūstu bezjēdzīgā filosofijā (nepiesieties par S vai Z, lūdzu) par visu un neko un tā turpinu, līdz pazaudēju jebkādu pavedienu un oriģinālā ieraksta ideju.

Es mēģināju nodefinēt Ziemassvētku nozīmi sev, svētku būtību. Tam nav sakara ar reliģiju manā gadījumā. Nonācu pie slēdziena, ka Ziemassvētki man šobrīd ir vairāk tādas kā gada beigu svinības. Ar katru gadu aizvien mazāk gribās kautko “svinēt” un darīt, bet vairāk gribas atpūsties, neko nedarīt un kopumā svētkus pavadīt mierīgāk. Svētki pat vairs nesaistās ar dāvanu saņemšanu un došanu – dāvanas ir bērniem, respektīvi, Ziemassvētki visvairāk tomēr visvairāk prieka sagādā bērniem. Taču, kad dāvanas netiek vairs gaidītas, tad Ziemassvētki ir tikai viena diena, kad varētu nedomāt ne par ko, klusi un mierīgi pasēdēt ar ģimeni pie galda, palīdzēt sagatavot vakariņas, izpušķot egli, iedzert vīnu, paēst saldumus un pagrauzt cepumus un pīrāgus. Tādēļ šogad kautkā veiksmīgi izvairījos no pūļiem, pieelpotiem veikaliem, rindām, sastrēgumiem un steigšanās. Tā vietā vienkārši divas dienas tieši tā arī pavadīju ar saviem ģimenes locekļiem (holesterīna festivāls!!) ēdot un iedzerot un atpūšoties. Nekādas dāvanas negādāju – vienīgi vecākiem, piemēram, uzdāvināju mazas laptopu webkameriņas, lai varētu sarunāties ar mani, kad būšu Austrālijā.

Arī vakarā negribējās neko no “parastajiem svētkiem”, respektīvi, lūdzu nekādus zvaniņus, klusās naktis, nekādas “driving home for christmas” dziesmas, nekādas dzejoļu skaitīšanas. Tā vietā sastādijām vienkārši mīlīgu pleilisti uz iTunes (kuru pieslēdzu pie lielā pastiprinātāja) ar vecām un pozitīvi klasiskām dziesmām no Sinatras, Preslija, Aretas Franklinas, Merilinas Monro, Louis Armstronga, kā arī dažus foršus un dzirdētus gabalus, kā piemēram “What a Difference a Day Makes”, “Walk on By”, “Raindrops Falling on my Head”, “Beyond the Sea”, dažus vecus Tom Jones gabalus un tā tālāk. Kautko ko tādu vairāk.

Par spīti tam, ka nolēmām ar dāvanām pārāk neaizrauties šogad, pats saņēmu diezgan daudz foršas lietas :) Piemēram fifa bija sagatavojusi man mega dāvanu – saņēmu Keitas (no Lost) action figūriņu (woooo!), palielu slēgtu termokrūzi siltam šķidrumam ar uzgravētu karsējmeiteni ASCII zīmju formā (*\o/*) un lielu lielu frotē dvieli ar uzrakstu “Don’t Panic” (reference uz lielisko The Hitchhiker’s Guide to the Galaxy). Ja tu esi lasījis minēto grāmatu, tad zini, ka dvielis ir pati noderīgākā lieta visā Visumā un bez dvieļa neviens starp-galaktiku ceļotājs nepamet Zemi. Ja tu neesi šo grāmatu lasījis, tad man ir žēl. Vēl es saņēmu dažus mīļus sīkumus no savas ģimenes – lietas, ko arī noteikti ņemšu līdzi. Piemēram, kalendāru ar ģimenes fotogrāfijām dažādām mīļām un lielu Austrālijas ceļvedi (gandrīz vai enciklopēdija), milzīgu kakao krūzi (es esmu kakao fans, starpcitu) un vēl dažas lietiņas. Tā vien liekas, kad pienāks brīdis man Austrālijā, kad aiziešu uz latviešu produktu veikalu (tur ir tāds), nopirkšu Tērvetnieku pa 10 Ls pudelē, pasēdēšu pie kāda “jauns mēness” gabala un norīšu kādu nostaļģisko asaru :) Tā un tā.

Ko tev sadāvināja? Vai arī, ko tu pats sev uzdāvināji?

Šis tad laikam būs pēdīgais ieraksts šogad. Nākamais jau būs jaunajā stiliņā 1.janvāra naktī. Starpcitu, ierakstu rakstīju izmantojot mazu tādu feinu aplikāciju WriteRoom, kas ir bezmaksas un ļauj interesanti notumšināt visu ekrānu, atstājot tikai rakstāmo teksta vietu centrā, tādejādi atbrīvojot rakstīšanu no jebkādiem uzmanības novēršanas faktoriem. Vienkārši viss pazūd tumsā un paliec tikai tu un teksts. Inčīgi. Var pamēģināt.

Laimīgu Jauno Gadu arī. Nākamais, starpcitu, ir mans cūkas gads. Būs labs. Būs uber labs!