Žurnāla “Klubs” janvāra nummura 51.lpp ir neliels raksts “Zilā diska vēstnesis” kas ir daļēji atreferēts (izdaiļots un atjaunots arī) mans nesenais ieraksts ar pirmajiem iespaidiem par Playstation 3. Sākotnēji biju uzrakstījis daudz plašāku aprakstu, turpat starp oriģinālā žurnāla ieraksta citātiem, taču beigu beigās rakstu vajadzēja apcirpt īsu, lai tas ietilptu vienā lapaspusē (gribējās gan atvērumu visu). Tādēļ raksts ir nedaudz itkā būtu nogriezts 2 vai 3 paragrāfus pirms īstajām beigām. Iesākts ar vilni, bet apturēts – tā kautkā. Izlasiet un pastāstiet man, ko jūs par to domājat. Ievads ir labs, tur ir puse autora un puse mana rakstītā teksta.

Taču atgriežoties pie konsolēm – man bija iespēja paciemoties šonedēļ brīvdienās pie Fxp Siguldā un izmēģināt viņa pavisam svaigi iegādāto Nintendo Wii. Jāsaka, ka mājās atbraucu apmierināts.

Normālā situācijā, es reti kad brauktu pie kāda ciemos paspēlēt svaigu tikko izlaistu nākamās paaudzes konsoli. Pavisam loģiski – ja tas ir mazs, balts, ar smukām zilām diodītēm spīdošām un spēlē spēles, tas jau sen ir man uz galda un man nekur vairs nav jābrauc. Kā ar visiem iepriekšējiem Nintendo produktiem, Wii ir izņēmums.

Redziet, Nintendo vienmēr ir bijis… jocīgs. Īpašs savā ziņā. Es neesmu Nindento fans, nekad neesmu bijis, taču ļoti labi zinu, ka tieši Nintendo lielā mērā ir veidojiis un ietekmējis spēles visā to pastāvēšanas laikā. Kaut pirmo sēklu iesēja ATARI, Nintendo bija tie, kas to palaida īstajā dzīvē un padarīja par stilīgu un populāru lietu miljoniem cilvēku visā pasaulē. Ar katru nākamo paaudzi, Nintendo iekļūst aizvien vairāk mājās. Wii šajā ziņā ir vienkārši veiksmes kalngals. Kapēc? Pa kuru laiku pasaule paspēja “saslimt” ar japāņu cienītajām fun and family vienkāršajām spēlītēm?

Japāņi. Neizprotama nācija. Japānai ir milzīgs tirgus dažādām pavisam jocīgām spēlēm. Vairumam no šīm spēlēm ir radīts īpašs tām atbilstošs žanrs, jo tīri vienkārši – tās neiekļaujas nevienā no klasiskajiem žanriem vai virzieniem. Tās ir tādas bērnišķīgas muļķīgi vienkāršas spēles ar bērnišķīgi multenīgiem personāžiem-dzīvnieciņiem, bumbiņām, zilām debesīm un saulītēm. Tāds pats Mario, tikai augstā izšķirtspējā, apmēram. Mario trīsdesmit trīs dažādās izpausmēs. Mario spēlē Golfu, mario brauc ar gliemežvāku pa šoseju, Mario to un Mario šito. Tam visam klāt nāk vesela puzzle-tipa spēļu štancētava, kur ar katru nākamo paaudzi tiek izdomāts innovatīvāks, jaunāks un advancētāks Tetris paveids.

Tad viņi pēkšņi aizliedz tirgot (jau-tā-knapi)-vardarbīgās rietumu action. Izgriež asinis no zombiju spēlēm, taču turpat blakus plauktā brīvi tirgo kiddy rape pornogrāfiju un vēl daudzas lietas, kuras daudzi pieredzējuši izvirtuļi nosauktu par baismīgām. To es nesaprotu.

Pats to pieredzēju spēlējot Resistance uz PS3. Pēc aptuveni divu nedēļu aktīvas spēlēšanas es uzzinu, ka patiesībā ASV spēle ir daudz labāka, jo tajā ir ne vien asinis, bet arī dažāda cita rakstura vardarbība, kas manā versijā vienkārši ir izgriezta. Es saprotu, ka varētu būt morālas pretenzijas pret smilšukastes tipa Grand Theft Auto tipa spēlēm, kur brīvi un nesodīti tiek slānīti nevainīgi pilsoņi, bet izgriezt asinis no Zemi iekarojošiem citplanētiešiem-monstriem, kas šauj ar lāzerpistolēm? Savādi.

Japāņi… Es tiešām raku Mario un pārējās nebeidzamās bērnu sērijas, kad man bija 10 gadi. Šodien es skatos uz praktiski visu to pašu, tikai 3D vidē un domāju “Kā gan viņi to vēl šodien spēj pārdot? Un kam?”. Jā, bija daži rietumnieciskāki gabali gan uz Nintendo64, gan uz Gamecube. Bet ļoti maz. Un kā ar visiem pārējiem miljonu-selleriem? “Tās nav priekš tevis,” – man saka.

Mēs padarbojāmies ap Wii un tagad es saprotu, kā Japāņu toy-fun-kiddy stuff ražotāja konsole ir inficējusi burtiski visu pasauli, pārdodot teju vai 2 miljonus konsoļu gada nogalē vien. Konsole, spēles, to vadības sistēma un paši kontrolieri ir izstrādāti tik neiespējami viegli lietojami, ka tos izmantot pēc idejas var jebkurš – gan 4-gadīgs bērns gan 71 gadīga vecmāmiņa. Tas ir mazs, viegls, lēts balts aparātiņš – bez nekādiem hi-end parametriem, mediacentriem, velns – viņš pat nespēlē parastus DVD. Tas, kas pārdod konsoli šajā gadījumā ir saturs un tas, kā saturs (spēles) izmanto Wii kustību-detektējošos kontrolierus. Patiesībā, liela daļa no spēlēm balstās tikai uz kustību detektoru – nav jāspiež neviena poga. Viss ir atkarīgs no tā, cik ātri un precīzi tu veic ar kontrolieri zināmas kustības. Iztēlojamies potenciālu.

Wii ir tusiņu konsole. Varbūt korektāk būtu teikt “nākamās paaudzes rotaļlieta”. Ledlauzis. Pietiek tādam parādīties kādā neveiklā un stīvā mājas pasākumā un pēc 15 minūtēm visi jau ir pielīmējušies pie TV, skraida apkārt istabai, vicinās, lēkā, auro un kviec, improvizē boksa kustības, spēlē gaisa tenisu, gaisa ķegļus, atsit imagināru beisbola bumbiņu un ko tik vēl ne. Tas ir fun, patiešām. Paņemiet Wii un nevienam pie jums vairs nekad nebūs garlaicīgi. Puikām, meitenēm. Velns, labāk nemaz nerādiet to saviem vecākiem – pie nākamās iedzeršanas-pasēdēšanas tiks okupēts tavs TV, jo katrs pēc glāzītes gribēs izmēģināt savu roku boksā. Vai gaisa hokejā. Līdz pat četriem cilvēkiem vienlaicīgi. Es, personīgi, pēc boksa biju krietni iesvīdis, izslāpis un noguris.

Nedaudz laba mārketinga un dakteri sāks oficiāli rekomendēt bērniem. Izklaide + fiziska aktivitāte, ko gan vēl var gribēt? Iznāks vēl dažas interesantas spēles, kas interesanti izmantos spēlētāju kustības un Wii atkal visur tiks izpirkts. Ladies and gents, we have a winner.

Es pats gan pagaidām neplānoju to iegādāties. Man pilnīgi pietiktu reizi vai divas katru mēnesi aiziet uz kādu tādu tusu ar alus sešpaku, izlēkāties un izvicināties no sirds un tad būt mierīgam līdz nākamajam tusam vai nākamajai jaunajai spēlei. 3-4 stundas Wii un ar to arī man pilnīgi pietiek, ņemot vērā, ka neesmu Nintendo fans un aktīvs japānveidīgās izklaides materiāla patērētājs. Pietam, spēlēt to vienam ir nepiedodami, vismaz pagaidām.

Nintendo un uz tā pieejamais izklaides materiāls ir žanrs pats par sevi. Ja tu gribi geimingu ņem XBOX 360. Ja gribi izklaidi, ņem Wii. Tas ir jebkuram brīdim, jebkuram cilvēkam. Visiem. Pietam, ir (būs) iespējams iegādāties un spēlēt uz Wii teju vai visu 20-gadu garo Nintendo spēļu katalogu. Ja ir tāda nepieciešamība. Ja nē, tik un tā būs ar ko ņemties.

Ar to tad arī jaunā paaudze ir pienākusi. XBOX 360 nāca normāli, jau tirgū ir veselu gadu un stabili un labi iet uz priekšu. Uzlabots, salabots, atjaunots, ar kaudzi jauniem aksesuāriem un jau pietiekami labu spēļu klāstu. Wii nāca ar spērienu pa durvīm (pagalma durvīm konkurentiem) un pārsteidza visus – tagad tam tikai atliek uzturēt pozitīvo emociju mākonīti. Playstation 3 iznāca ar ķeizargriezienu – par agru, negatavs, sasteigts un pilnīgi bez jebkā spēlējama. Un ar sliktu karmu. Redzēs, kas tur tālāk notiks ar to visu. Bet jaunā konsoļu paaudze ir klāt un tā ir varena.

Starpcitu, lielajā Elkor-land jau ir Wii (PAL) nopērkami. Par 250 Ls aptuveni (komplekts). Pirms pāris nedēļām tur bija 30 gab. Cik ir tagad, nav zināms.