Kāda man nezināma iemesla dēļ austrālieši nekad nav nojautuši, nedz dzirdējuši, ka viskijs ar ābolu sulu varētu būtu tīri laba kombinācija.

Tam gan nav būtiska sakara ar to, ko es vēlējos teikt. Man padomā bija maza kino recenzija. Nekad neesmu tā īsti rakstījis par kino, respektīvi, izteicis savu domu par kādu konkrētu kino gabalu. Tas tapēc, ka man pēc noklusējuma patīk viss kino. Izklausās muļķīgi, taču tā ir – man par to ir zināma entuziasma pilna profesionāla interese, līdz ar to – es pievēršu uzmanību visādām itkā nenozīmīgām lietām un, jo vairāk es skolā iemācos un apgūstu – jo vairāk lietas pamanu. Tas ir kolosāli, jo varu tagad atkārtoti skatīties daudzas redzētas filmas un ieraudzīt tur kaut ko jaunu – kaut ko, ko es tagad varu atpazīt un novērtēt. Pietam, es gandrīz katrā filmā spēju atrast kaut ko priekš sevis. Dažreiz viss kas ir nepieciešams ir viena efektīga aina vai scēna – es nekad iznākot no kinoteātra neteiktu “baigais sūds” – es drīzāk teiktu – “sižets mani galīgi neaizķēra, bet man ļoti patika dažas apšaudes, montāža tajā-vai-tajā vietā, tas viens otrā plāna personāžs. Kino ir ļoti spēcīga valoda kā vizuāls izteiksmes veids – kad tas mūs tā pa īstam “aizķer” – gandarījums ir vienreizējs. Un mani tā aizķer ļoti bieži.

Kad es biju mazs, man bija vairāki Burago modelīši un paliela kolekcija ar G.I. Joe figūriņām, kas, starpcitu, tajā laikā bija vienkārši elitāras. Man bija arī pāris Transformers figūriņas (es biju sasodīti laimīgs bērns). Tad nu visbiežāk ar automobiļu modelīšiem es, kā jau puika būdams, izfantazēju, inscinēju un izspēlēju praktiski tikai pakaļdzīšanās un avārijas. G.I. Joe figūriņas bija kustināmas un regulējamas un tās bija vispiemērotākās cīņām, intensīvām apšaudēm un dažādām citām katastrofu imitācijām. Līdz ar videospēļu aktualizēšanos, pamazām apšaudes un pakaļdzīšanās migrēja uz TV ekrānu un tas visai lietai piedeva zināmu interaktivitāti. Tiku labprātīgi un konstanti pakļauts arī lielākajiem tā laika ASV megahītiem, jo VHS videomagnetafoni tad sāka nākt modē un šur tur jau varēja iznomāt kādu pagrīdes kopiju – visbiežāk divas filmas vienā 240 minūšu kasetē. Dailes Zigi atceros vēl šodien, tiesa, tagad viņš video nomas biznesu ir metis pie malas (vai varbūt tomēr ne?) un ķēries pie blūza.

Šodien man ir tāda sajūta, ka es tā īsti nemaz nepārtraucu to spēlēšanos un tās bērnišķīgās autiņu dauzīšanas un apšaudes fantāzijas tā īsti mani nepameta. Es joprojām spēlēju videospēles un jebkurā dotā dienā izvēlētos skatīties Die Hard simtpiecdesmito reizi labāk, nekā kaut kādu Godārdu vai Kasavetti – vai vēl trakāk Tarkovska Spoguli, kas izniekoja divas stundas no manas dzīves, kuras es nekad vairs neatgūšu, pietam no kinoteātra iznācu mēreni sabozies. Nu neinteresē mani, kā filmas autors cenšas iedziļināties savā zemapziņā parādot nejaušus momentus no savas bērnības. Kad es pats kautko taisīšu, es daudz labprātāk iztērēšu 200 dolārus, lai kaut ko uzspridzinātu nekā censtos izdomāt kādu sarežģītu problēmu. Es daudz labprātīgāk iztērēju 12 dolārus, lai noskatītos, kā kaut kas tiek spridzināts, nevis garu nekustīgu kadru, kurā “personāžs piedzīvo emocionālu transformāciju 10 minūtes sēžot uz akmens, tirinot kājas un skatoties tālumā”.

Sasodīts, es tā esmu aizklejojis no sava sākotnēji izvēlētā temata, ka tas pat vairs nav smieklīgi. Es tikai vēlējos uzrakstīt mazu rezenciju par svaigāko zombijfestu (esmu liels fans šim žanram) 28 Weeks Later, taču tagad redzu, ka to pietaupīšu nākajamam ierakstam. Man jau tā visi pārmet “palagu” drukāšanu.

Paralēli es gatavojos savas pirmās kino (16mm) īsfilmiņas uzņemšanai 24.maijā. Filmēju studijā, sižets pavisam elementārs (1 minūte kopā tikai). Manā rīcībā ir 5 komandas locekļi, 1 aktieris (profesionāls) un kaudze ar interesantiem rīkiem, kā piemēram sliedes, rati, statīvs un pat neliels krāns. Esmu gatavojies šim te niekam ļoti intensīvi – ja izdosies tā, ka pašam patīk, šis būs tas, kuru, varbūt, gribēšu kādam citam arī parādīt. Dažas dienas vēlāk esmu, tā teikt, galvenais operators trakā Indonēzieša īsfilmā, kur ir paredzēta gan slepkavība, gan auto avārija – tā kā darbiņš zivij ūdenī. 8.jūnijā, savukārt, kas iekrīt tieši manā dzimšanas dienā – lidoju uz Rīgu, lai pavadītu tur savu 4 nedēļu brīvlaiku starp semestriem. Būs labi!

Karateka uz Commodore64, 1984.