2. PLĀNOŠANA

Pirms-izstrādes plānošanas stadija, kura ietver četras galvenās darbības – lokāciju (filmēšanas vietu un telpu) meklēšanu, kastingu (aktieru meklēšanu un atlasi), komandas jeb personāla atlasi un vervēšanu un visbeidzot – budžeta (jeb tā pirmā uzmetuma) sastādīšanu. Šīs te lietas mani šobrīd absolūti tracina un, cerams, nākotnē, tās varēšu uzvelt kādam citam – piemēram, producentam. Taču, students būdams daru visu pats, jo tā ir paredzēts – kaut kas taču arī ir jāiemācās. Kino studentam esot tev ir jāmāk “nokāpt uz zemes” ar savām idejām un ambīcijām. Nu nekad es nedabūšu tās lokācijas, kas man patiešām patīk, pietam man ir ļoti ierobežoti resursi. Protams, es gribētu filmēt uz debeskrāpja jumta, zem tilta, piebāztā vilcienu stacijā, gribētu skaistus un gludus lidojošus fly-by pilsētas kadrus naktī, es gribētu filmēt uz centrālās pilsētas ielas, bet jāsaprot ir, ka tas tīri vienkārši nav iespējams šajā brīdī, jo viss maksā naudu un naudas mums nav.

Budžets. Budžeta plānošana ir grūta, kaitinoša, nogurdinoša un pacietības mēra pārbaudīšana, un es negribu to darīt nekad. Vēl kaitinošāku šo lietu padara fakts, ka budžeta mums tīri vienkārši nav. Jebkurš ikdienišķs, ar filmēšanu saistīts izdevums – transportēšana, ēdināšana, kostīmi, aktieri, butaforijas, tehniskais personāls ir reāls izdevums un skola neko no tā nenodrošina, tādēļ 99% no gadījumiem ir jāmēģina kaut kas “sarunāt” – izdīkt kaut kas par brīvu, vai ar lielu atlaidi, sarunāt kādu “na haļavu” pastrādāt vai izpalīdzēt un mūsdienās nekas nav par brīvu. Pat par lokācijām bieži vien ir jāmaksā. Gribu filmēt vienā foršā bārā. Baigi labi. Kapēc lai bārs tiktu slēgts uz pusi dienas tikai tādēļ, ka man, redziet, patīk tur dizains, iekārtojums un liekas, ka tā varētu būt laba vieta kādas ainas filmēšanai? Protams, maksā tikai. Gribi labu aktieri no aģentūras? Maksā. Gribi profesionālus gaismotājus, elektriķus, stumdītājus? Maksā. Saku jums, šis periods filmiņas izstrādē ir viena vienīga sāpe tikai tapēc, ka ir tik daudzas lietas, kas jāņem vērā, kaut vai izvēloties vietu – cik tur ir vietas, kur ir elektrība (un vai vispār ir), kā tur piebraukt, kur izkrauties? Cik tas maksās? Kādi ir riski, vai kādam viss tas varētu traucēt vai nepatikt? Vai būs jāsaskaņo ar Domi un Policiju, jānorobežo braucamā daļa? Vai visu varēs paspēt? Miljons loģistikas problēmu. Tagad skaidri zinu, ja man būtu iespēja (par ko šaubos) ar to vairs nekad nesaskarties kino radīšanas etapā, es būtu pavisam laimīgs.

Kad tu esi ticis galā ar to plānošanas, aktieru un personāla meklēšanas, dīkšanas un budžetēšanas figņu, jāķeras ir pie īstās loģistikas – procesa, kas strauji iznīcina tavas smadzeņu šūnas. Šūnas, kas neatjaunojās. Jāgādā un jāpērk butaforijas. Jātiekas ar aktieriem, lai pārrunātu un izmēģinātu (lasīt) scenāriju un sāktu kaut cik iejusties lomā. Ar aktieriem ir jātiekas vismaz divreiz pirms filmēšanas. Jādomā par kostīmiem un grimu. Kas tos gādās, kas plānos, kas pirks? Jātiekas ir ar personālu (it īpaši režisora 1.asistentu) un jāpārrunā viss iepriekšminētais. Jāplāno laiki, vietas, ēdināšana, transports. Ir jātiekas ar kinematogrāfu jeb galveno operatoru, jāameklē piemērotas un interesantas filmēšanas vietas, jāizanalizē to piemērotība un tehniskās lietas – kur, ko un kā varēs novietot, kur vajadzēs gaismas un kādas? Kinematogrāfs (labs) bieži vien apskata kadru skices jau labu laiku pirms plānošanas sākuma un aktīvi darbojas kopā ar režisoru meklējot vietas un lietas, kas būs kadrā. Tad vēl ir jāizveido personāla saraksti un precīzi jādefinē katras iesaistītās personas darba uzdevumi, jāplāno viņu laiks – kad viņi ierodās, kas viņus ved, ko viņi dara un cik ilgi kurā vietā?

Šajā brīdī, kad aktieriem vajadzētu būt atrastiem, komandai nokomplektētai un vietām atrastām, aktuālas kļūst visas tehniskās lietas, jo ir zināms, kur un kad varēs filmēt, kā tur izskatās un, kas būs vajadzīgs. Kopā ar kinematogrāfu tiek izstrādāts gaismošanas plāns, kā arī sagatavots tiek saraksts ar nepieciešamo tehniku un aksesuāriem – atkal ņemot vērā budžetu – ko var atļauties, ko nevar. Kas ir pieejams, kas nav. Cik no tās aparatūras vajadzēs izīrēt? Kam varētu dabūt atlaidi, ko varētu “izkaukt” par brīvu? Vai nevar izlīdzēties ar kaut ko, kas jau ir pieejams uz vietas? Kino (it īpaši skolā) radīšanas pamatā ir kompromiss, to es tagad saprotu ļoti labi. Vienmēr jābalansē starp to, ko tu esi izdomājis sev prātā un to, ko reāli var izdarīt ar pieejamajiem resursiem. Varbūt mums bārā ir tikai 2 stundas laika, kas nozīmē, ka nekādas sliedes tur uzstādīt mēs nepaspēsim, kaut man ļoti gribētos. Elle, varbūt mēs tā vien paspēsim tur izkraut un uzstādīt aparatūru un, pirms mēs sākam to novākt un iekraut atpakaļ transportā – pašai filmēšanai laiks atliks pavisam maz, nozīmējot, ka varam atļauties labi ja vienu vai divus piegājienus ainai. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka nevar atļauties kaut ko salaist dēlī, vai arī ja tomēr kaut kas TIEK salaists dēlī – jāsamierinās un jākustās tālāk.

Vēl viena lieta, par ko jādomā bieži un, kas jāizstādā paralēli visam jau kopš lokāciju meklēšanas ir riska analīze – aptuveni 15 lapu garš dokuments, kurš ir jāaizpilda un jāiesniedz producentam vai vadībai likuma paredzētajā kārtībā un, kurā līdz vemšanai detalizēti ir jāapraksta katra aina, vieta un darbība un jānovērtē, kādi varētu būt riski (kāds pakrīt aiz vadiem) un jānorāda preventīvās darbības, kas to varētu novērst. Rezultātā tiek izkalkulēts tāds riska koeficents un, ja tas pārsniedz zināmu skaitli, producents nosūta to drošības rekomendāciju komisijai, kas norāda, tieši kurā vietā, ainā vai darbībā ir nepieciešams viens vai vairāki uzraugi – vai nu policija, vai ugunsdzēsēji, vai kvalificēti kaskadieri, drošības uzraugi, utt. Tas nozīmē, ka ja es gribu filmēt uz ielas, ir absolūti garantēts, ka man vajadzēs norobežot ielu, kas nozīmē saskaņošanu ar policiju (un naudiņu), atļauju no domes, drošības uzraugu, drošības ekipējumu visai komandai (zaļas vestes) un vēl visādas lietas – tas ir noteikts likumā un citādi to nav iespējams darīt. Var, protams, uzfilmēt tāpat, bet to materiālu es nedrīkstēšu izmantot nevienā skolas darbā.

Kad tas viss ir izdarīts, atlicis ir nokārtot pēdējās formalitātes – likt aktieriem parakstīt kontraktu par šī satura potenciālu publiskošanu un/vai izplatīšanu, jāsastāda tā saucamais call sheet – mazs dokuments, kuru izsniedz visam personālam neilgi pirms pirmās filmēšanas dienas un, kurā ir aprakstīts precīzi viss dienas plāns – kur un kam cikos ir jāierodas, kad ir pusdienas un tā tālāk.

Ja es esmu ticis līdz šim momentam un vēl neesmu padarījis sev galu – ir ļoti laba iespēja, ka projekts patiešām izdosies. Laba plānošana un organizācija ir 2/3 no visas filmiņas. Tad pienāk Tā Diena, kad ir jāfilmē un tieši šajā dienā atklājas tieši cik laba (vai cik slikta) ir bijusi plānošana. Ja plānošana švaka – neviens nezinās, kas viņam jādara, kur jābūt, kad jābūt, lietas aizkavēsies, kaut kas nenotiks, kā paredzēts, kaut kas nestrādās, jo kāds kaut ko būs aizmirsis un tā tālāk – vienvārdsakot būs viena vienīga jezga. Bet par to nākamajā raksta daļā nākamnedēļ.