Krāsu temperatūra un T-stopi

Pirms es ieslīgstu bezgalīgi garos tehniski fetišistiskos apcerējumos, jābrīdina – patiesība par krāsu temperatūru ir ļoti tehniski un matemātiski-loģiski prātu kutinoša, tādēļ tiem lasītājiem, kas ar principiālās fotogrāfijas teoriju un pamatiem ir uz “jūs” iesaku nemaz neturpināt. Tas tā – pirms jūs metaties visu izlasīt tikai lai pēc tam neapmierināti norūktu vai iekomentētu “nu galīgi neko nesapratu no visa šitā“. Pietam, mēģināt izprast krāsu temperatūru ir līdzīgi kā prātot par “visuma bezgalību” – itkā to var saprast, bet tajā pat laikā nevar un jebkādi mēģinājumi šo faktu loģiski sagremot noved vienīgi pie tādas neveiklas mentālas izbesīšanās, kurai visbiežāk seko aj, padod man alu. Jā, patiesība par krāsu temperatūru ir gandrīz tik pat mulsinoša. Daudzi cilvēki domā, ka viņi zina patiesību par krāsu temperatūru, bet tā nemaz nav. Es, dzīvojoties pa studijām un ķimerējoties ap tradicionālajām kino gaismām (divas no kurām, starpcitu, šeit viltīgi sauc par blondīnēm un rudmatēm – jo vienai lampai ir dzeltenīgs korpuss un otrai attiecīgi sarkanīgs – nez vai Latvijā arī tā ir?) – esmu atklājis vienīgo un īsto patiesību par krāsu balansa lietām.

Visizplatītākais mīts par krāsu temperatūru ir tāds, ka zilais ir vēss un sarkanais ir silts – patiesībā ir gluži otrādāk. Var saprast, kapēc šāds priekštats ir radies – krāsu paletē taču sarkanais tiek uzskatīts par siltu krāsu un zilais – par aukstu. Arī vizuāli šāda sakarība strādā diezgan sajūtami – zilganie toņi parasti ir vietās, kur ir vēsums un siltie – dzeltenīgi un oranžīgi tonī parasti ir saredzami tuksnešos, putekļainos Meksikas miestos, kurus rotā sasvīdušas sejas un sarkanīgi ierūsējušas automašīnas. Tieši kino ir iemesls, kapēc mums ir šādas asociācijas un tās nebūt nav nepareizas.

Nepareizs ir populārais apgalvojums, ka pēc kelvina skalas 3200 grādu temperatūra dod vēsu zilganu baltās krāsas reprezentāciju un lielā 10000 grādu temperatūra dod pavisam sarkanu toni. Patiesībā ir tieši otrādāk. Kelvina vienību (K) nosaka, hmmm, atstarotās gaismas tonalitāte, kas rodas no uzkarsēta kaut kāda melna akmens vai granīta gabala (nav īsti man skaidrs). Svarīgi ir tas, ka paliekot karstāks, šis te priekšmets sāk izstarot aizvien zilāku gaismu. Respektīvi, karsējot, tas vispirms no melna paliks sarkans un tad zils, līdz beidzot tas sasniegts viskarstāko punktu, kas būs tīrs baltums. Šis arī ir tas paradokss – krāsu temperatūras skalā siltais tonis ir zils, nevis sarkans. Un aukstais tonis ir sarkans, nevis zils. Tas nozīmē, ka pie 3200K baltā krāsa izskatīsies viegli iesarkana, bet pie 10000K – zilgana.

Otrs iemesls, kas vieš zināmu apjukumu ir digitālās fotokameras un to krāsu temperatūras regulēšanas funkcija. Arī es ļoti ilgu laiku biju pārliecināts, ka pazeminot baltās krāsas temperatūru es iegūšu zilāku attēlu, jo fotokameras iestādījumos tas tiek darīts tieši tā – pagriežam rullīti, nobraucam uz 3200K iedaļas un bilde paliek zila. Uzgriežam ciparu uz 10000K un viss paliek sarkans. Un itkā tas ir loģiski – jo karstāks, jo sarkanāks, kad patiesībā taču ir tieši otrādāk. Viss tālākais ir loģiski izsecināms – izmantojot manuālo temperatūras funkciju mēs nevis kompensējam, pievienojot baltajam nedaudz zilo vai sarkano krāsu, bet gan uzstādam šo temperatūru tai videi, kādā mēs tajā brīdī atrodamies. Tas ir tā:

Ja es esmu pie kamīna, kurš dod sarkanīgu gaismu un vēlos, lai bilde būtu zilāka, tad es, ievadot manuāli krāsas temperatūras vērtību, šajā gadījumā 3200K norādu NEVIS, ka gribu pievienot “aukstumu” krāsai, bet gan norādu, ka šobrīd esmu ļoti vēsā vidē, kas atbilstu 3200K grādiem. Jo, kā pirms tam minēju – fotogrāfijā, kino un video sarkanais ir vēss un zilais ir silts. Tajā brīdī kameras sensors zin, ka tiks bildēts kaut kas sarkans un pievieno zilo pats klāt, lai kompensētu, rezultātā iegūstot neitrāli baltu toni.

Var saprast, kapēc viss šis rada apjukumu – it īpaši piemērs ar kamīnu. Kamīns ir sarkans un silts pēc definīcijas. Grūti ir saprast, ka tā izstarotās gaismas temperatūra teorētiski ir tieši pretēja – auksta.

Otra lieta, par kuru esmu uzzinājis patiesību ir kino objektīvu diafragmas atvēruma mērvienības – T-stopi. Fotogrāfijā izmanto F-stopus, kino izmanto T-stopus. Kapēc? Prātīga iemesla nav. F-stops (jeb robs, kā Latvijā saka) apzīmē to, cik daudz gaismas tiks ielaists cauri objektīvam. Jo lielāks F-skaitlis, jo šaurāks diafragmas atvērums. F-skaitlis gan ir tikai skaitliska vērtība un apzīmē teorētisko gaismas caurlaidību. T-skaitlis, turpretī, ņem vērā gaismas zudumus, kas rodas gaismai ceļojot cauri vienam vai vairākiem optiskajiem elementiem objektīvā (lasi: stikliem). Tādēļ uz kinokameru objektīviem parasti ir tikai T-stop mērvienības un tas dod prezīcāku mērījumu. Praktiski ir tā, ka šī atšķirība ir tik niecīga, ka es nesaprotu – kapēc vispār pūlēties un izšķirt dažādas mērvienības. Par laimi, kāds sāk nākt pie prāta – tehnoloģija ir attīstījusies tiktāl, ka optiskie elementi objektīvos ir tik kvalitatīvi, ka tie praktiski vairs nezaudē gaismu – zaudē tik niecīgu daļu, ka atsķīrība starp F un T-stopu būtu 0.01 iedaļa. Tādēļ T-stopi kā mērvienība sāk pazust un, uz jaunajiem objektīviem ir atrodama tradicionālā F vērtība.

Tagad, kad esmu apmierinājis savu tieksmi absolūti nevajadzīgi ļoti tehniski izplūst garā penterī par vienkāršām lietām – varu iet mierigi turpināt plānot kādas drēbes pakot līdzi somā uz Latviju. Starpcitu, es pat nesen skolā izpelnījos draudzīgu pasniedzēja pārmetumu par to, ka es esot pārāk tehnisks un domāju par “nesvarīgām” lietām, tā vietā, lai fokusētu savu uzmanību uz radošajām lietām. Tas bija tad, kad es lekcijā/darbnīcā nejauši sāku skaļi domāt par to, kapēc un uz kuras kino lentes emulsijas kristāli ātrāk un labāk uztver gaismu, rezultātā ātrāk vai lēnāk pazaudējot informāciju pārgaismotajos laukos. Tas mani noveda pie, iespējams, svarīgākās atziņas visā manā apmācību procesā. Atziņa bija par to, kapēc kino attēls izskatās tik daudzreiz labāk par video attēlu un es ticu, ka tagad, kad es pats arī esmu uzfilmējis nedaudz kino materiāla un to redzējis – man tas viss ir pilnīgi skaidrs. Par to pastāstīšu citu reizi. Nav gan man skaidrs, kurš un kapēc mani gribēs nodarbināt tagad, kad es esmu sev šo grandiozo lietu izskaidrojis. Varbūt pasniedzējam taisnība…

PS. Cenšos apmānīt skolas sistēmu, taču nekādi nevaru dabūt materiālu (savu īsfilmiņu) no Beta SP kasetes digitālā formā. Laikam nekas neatilks, kā nokopēt to kaseti un vest sev līdzi uz Latviju un tad meklēt kādu, kam ir Beta maģis piejūgts pie datora.