![[+]](http://reinistraidas.lv/raksti/wp-content/themes/mxz/img/icon.gif){kind=icon}
Literatūra un es
Lēni un domīgi es slīdēju cauri teju vai hektāru milzīgajam “Borders” grāmatu veikalam tepat savā itāļu rajonā. Tas ir milzīgs un krāšņs veikals, kas vairāk atgādina bibliotēku vai milzu noliktavu – ar dīvāniem, divām kafejnīcām, nemaz neskaitot iespaidīgo DVD un CD zonu, kas ir nedaudz nošķirta no visa cita. Es tur šad tad iegriežos – visbiežāk, lai iegādātos kārtējo Wired numuru. Šoreiz es tur iegāju cita iemesla dēļ. Neilgi pirms tam, braucot augšā pa eskalatoru ar saviem iepirkumu maisiņiem, es pēkšņi secināju, ka nespēju atcerēties pēdējo romānu, ko esmu izlasījis. Savilku seju sāpīgā grimasē un labu brīdi blenzu grīdā, taču tāpat nekas prātā nenāca. “Grāmatas, tā, grāmatas, nu paga…” es domāju. Kas tāds svaigs atmiņā ir? Klārksona smieklīgās piezīmes, kas man joprojām stāv uz plaukta un gaida, bet tas jau īsti neskaitās. Dažas par kino tehniku, Hitchhiker’s Guide to the Galaxy. Vēl agrāk? Kādu brīdi tā sasprindzinot smadzenes es nolēmu, ka pēdējais tā patiešām no vāka līdz vākam izlasītais romāns bija tas pats Da Vinči kods. Diezgan apkaunojoši.
Tad kapēc es, būdams topošs kino-radošs cilvēks, esmu atstājis novārtā literāro prozu? Tas taču ir vienmēr bijis pats būtiskākais elements visā šajā radošajā procesā – idejas un stāsti. Proza ir gluži tas pats, kas kino, tikai citā formā – proza ir praktiski neierobežots un ļoti bagātīgs interesanta satura avots. Vispārzināms fakts arī ir tas, ka lielākā daļa kino ir adaptēts no literatūras, pareizāk sakot – stipri saīsinātas un vienkāršotas romānu interpretācijas, kuras visbiežāk aizņemas tikai ideju un galveno sižeta līniju. Tas ir normāli, jo kino kā formāts ir daudz ierobežotāks – divu stundu garu kolāžu (kas būtu prozā kādas 50-70 lapas, atkarībā no lasīšanas ātruma) nevar pārsātināt ar saturu, turpretī romāni var būt ļoti apjomīgi – ar komplicētu sazarotu sižeta līniju, daudz tēliem, varoņiem, lokācijām un aktīvu darbību.
Ko daru es? Es sūdzos, ka nevaru izdomāt interesantu ideju 5 minūšu filmiņai. Ko es daru, lai to labotu? Ievelku sev divus interneta pieslēgumus. Lasu tīmekļa žurnālus, rakstus, slejas. Ik pa laikam paklausos kādu podkāstu. Skatos daudz kino un klausos mūziku. TV antenas man nav, aizvietoju ar YouTube un Bittorrent. Es esmu pilnīgi normāls šodienas cilvēks. Protams, es esmu nedaudz arī rītdienas cilvēks, jo vienmēr pamanos uzķert lietas, kas būs aktuālas rītdien un sākt tās darīt “vakardien” :) Tā nu es atskārtu, ka pēdējos 5+ gadus neko prātīgu neesmu lasījis – esmu galīgi izslēdzis literatūru no savas ikdienas fiktīvā satura dozas. Jā, kino un internets ir labs satura avots, taču ne uz pusi tik iedvesmojošs un radošās domas stimulējošs, kā labs un aizraujošs romāns. Tā vietā, lai aktīvi lasītu visu jauno, labo un populāro un smeltos idejas saviem īsajiem stāstiem, es no literatūras esmu norobežojies, attaisnojoties ar lēno un garlaicīgo tempu, kādā tiek risināts sižets romānos, it īpaši stāsta sākumā. Es mēdzu izlasīt romāna pirmās 25 lapas – ja nekas interesants sižetiski tur nenotiek – nevaru sevi piespiest turpināt.
Tieši tādēļ es tovakar iegāju grāmatu veikalā. Biju ieplānojis pastaigāt gar “jaunumu” plauktiem, mēģināt ieraudzīt kādu interesantu nosaukumu, izlasīt kopsavilkumu uz aizmugurējā vāka un pamest veikalu ar kādu ne pārāk smagu, bet interesantu un atjautīgu trilleri. Kaut ko, pie kā ar interesi pieķerties tajās 30 stundās, kas nākamajā nedēļas nogalē būs jāpavada dirnot lidmašīnās un lidostu uzgaidāmajās telpās. Taču neko tajā brīdī atrast nevarēju, tapēc nolēmu iet prom un atgriezties labāk sagatavojies – ar mazu papīrīti un sagatavotiem nosaukumiem. Kādu laiku prātoju par to, ko man gribētos lasīt. Pieņemu, ka man ir alerģiska reakcija pret jebko senu – lūdzu nekādas Viktorijas laikmeta sociāli svarīgās ģimenes drāmas – tās, manuprāt, pietiekami izbaudīju angļu literatūras stundās vidusskolā (atvainojos skolotājai Bērtulei, bet Forsaitu sāgu visos N sējumos izlasīt nespēju). Tad ko? Kaut ko pietiekami svaigu, taču pārbaudītu – nevēlos uzdurties kādam saldam dāmu vientuļa sestdienas vakara šņukstēšanas bestsellerim. Kaut ko no klasikas, varbūt. Ja neko nevar izdomāt, vienmēr var teikt ai un ņemt kādu E.M. Remarka darbu – tie visi kā viens ir labi. Taču nē – es gribu kaut ko interesantu. Zinātnisko fantastiku! Atliek vien papētīt amazon.com TOP sarakstus un kandidāti ir zināmi. Tātad:
Sīvena Kinga – The Stand. Atminos, ka esmu kaut ko no viņa jau lasījis. Visspilgtāk atmiņā ir palicis Firestarter. Pagrūti ir rast skaidrību, kas no Kinga ir zināms un, kas vēl nav. Pārāk daudz lētu TV-sēriju, B klases kinofilmu un adaptētu scenāriju. The Stand izklausās dzirdēts. Vai redzēts. Taču, šis darbs ir atrodams gan Amazon labāko romānu listē, gan arī vairākos interneta “100 labākie romāni uz zemes” sarakstos. Labs kandidāts. Līdzi autoram nāk zināma kvalitātes garantija.
Frenka Herberta – Dune. Vēl viena zinātniskās fantastikas klasika. Neko daudz par šo nezinu, tikai to, ka arī šī ir simtiem reižu adaptēta visam – gan kino, gan datorspēlēm. Tāpat kā The Stand, atrodama praktiski visos labākās fantastikas romānu sarakstos.
Kurta Vonnegūta – Slaughterhouse Five. Atminos lasām kaut ko no šī populārā autora, kad man bija 14 vai 15. Tad man viņa darbi likās nedaudz smieklīgi (laikam tapēc, ka bezkaunīgi un mazliet perversi) bet bez satura un bez jēgas. Pieļauju, ka tagad tajos varētu atrast daudz daudz vairāk. Šis konkrētais romāns ir viens no autora populārākajiem un, spriežot pēc aprakstiem, fantastikas un drāmas mikslis. Kapēc ne?
Tūlīt pat beigšu rakstīt un došos uz veikalu paņemt vienu vai divas no šiem variantiem. Sākšu lasīt pirms reisa, lai lidmašīnā jau varētu ieintriģēts ķerties klāt un turpināt. 10 stundu lidojumā (reiz divi) nav labākas nodarbes par lasīšanu, lielākoties tādēļ, ka filmas, ko rāda lidmašīnā – nav īpaši labas. Pēdējo reizi, mokoties ar bezmiegu lidojumā no Bangkokas uz Melburnu, biju spiests noskatīties Fast & the Furious: Tokyo Drift.
Žēl gan, ka nav tādas “romānu nomas” vai “bestselleru bibliotēkas”, kurā varētu izīrēt, līdzīgi kā DVD kino, tikai grāmatas uz kādu nedēļu vai mēnesi. Es esmu pārliecināts, ka šīs grāmatas izlasīšu tikai vienreiz – pēc tam tās tikai aizņems vietu plauktā un krās putekļus. Patiesībā, vienīgā grāmata, ko esmu lasījis atkārtoti bija par Alfonu Trīcvaidziņu. Līdzīgi ir ar kino – ir tikai nedaudzas filmas, kas var tikt skatītas vēl un vēl. Un arī tādēļ, lai reizi divos gados to kino noskatītos – nav vērts to iegādāties un turēt visu to laiku uz plaukta. Nu, vienmēr jau ir eBay…
Otra opcija ir audio grāmatas, kuras diezgan plašā klāstā ir pieejamas iekš Amazon.com. Bet nu vienīgi tās ir na ļubiķeļa - jo ne visiem patīk klausīties kā cits lasa priekšā grāmatu.
Ātri lasās, sižets ir interesants, bez tam var arī izlobīt zināmu filozofiju. Sāku lasīt hronoloģiski sižetam nevis grāmatu izdošanai. Prelude to Foundation bija riktīgs trilleris, aizrāva pamatīgi, lasīju visur, kur vien varēja apstāties, Foundation jau ir mazliet gausāka, bet skaitās pati labākā sci-fi grāmata, kāda uzrakstīta. Man patika.
Lai gan Vonnegūts būtu mana izvēle tavā vietā.
Es gaidu, kad tehnoloģijas būs pietiekami attīstītas un kāds režisors ķersies pie Lois McMaster Bujold seriāla par Miles Vorkosigan ekranizācijas (arī lasīt ļoti aizraujoši).
Ja man dota iespēja izteikties par literatūras tematu- ļoti iesaku Tev nopirkt un izlasīt visas 3 Latviešu valodā pieejamās Maksansa Fermīna grāmatas - Sniegs, Opijs un Bitenieks. Tieši šādā secībā. Izdevējis ir Atēna. Iepirkt ar garantiju varēsi jebkurā Jāņa Rozes Grāmatnīcā.
Lasot visas 3 grāmatas man par katru no tām radās nopietna vēlme, lai tās kādreiz nonāktu kāda režisora rokās- tāda, kas šo materiālu spētu izlaist caur sevi un radīt no tā filmu. Iespējams gan, ka Holivudas kases grāvējs sanāktu tikai no Opija un Sniega, jo Bitenieks pat man likās pārāk "ambient", lai spētu to viegli "sagremot" visās tā detaļās...
Man visas viņa grāmatas šķiet labas. Kaut vai aiz cieņas pret Fight Club.
Bet vispār es esmu ļoti iecīnījis John Grisham, kurš arī pavisam nav svešs kino jomā: http://www.imdb.com/name/nm0001300/
Viņa romāni gan ir tādi viegli krimiķi, bet briesmīgi aizraujoši un es viņus vienkārši "apēdu" :)
Nu vai arī tā ir traģiska sagadīšanās.
Par to 5min filmiņu, nu jā būtu grūti izdomāt sižetu. Man ik pa brīdim uzpeld kādi lieliski kadri, ko vajadzētu fiksēt uz lentes. Vēl varētu video klipu uzfilmēt, tomēr mūzika uzreiz raisa fantāziju un asociācijas..
Bet ja vajag sižetu out of blue, tad tomēr ņem kādu sev tai brīdī aktuālu tēmu, vai notikumus apkārt. Vai vienkārši stāsti to, kas tev spēcīgi sēž iekšā un ko gribi pateikt visiem. Tad rezultātam jābut ok!
grāmatas gan nelasu :/
Jeb, īsāk sakot, viennozīmīgi rekomendēju Vonnegūtu. Slaugterhose V gan ir pietiekami nežēlīgi cinisks un padrūms antikara gabals. Manuprāt, labs starts būtu Cat's Cradle. Ideāls.
Rozes vārds, Fuko svārsts, Bodolīno.
Iespaidīgi izmēri, lai pietiktu visām 30 stundām lidmašīnā, un katra nākošā grāmata aizvien dziļāka. Par kārtu labāks nekā populistiskais Dens Brauns.
Par misis Bērtuli - viņa šogad kopā ar mūsu absolventu gadu ir pametusi skolu. Nu, vismaz ļoti taisījās :P
No grāmatām patiešām varu ieteikt Vonnegūtu, es izlasīju 'Čempionu brokastis', bija labi. Un vispār tavu prātošanu par grāmatām un kino iedošu izlasīt mīļotajam, kurš aizbildinās, ka grāmatas ir pārāk lēnas un garlaicīgas...