Filmēšanas diena (8 vērtīgas atziņas)

1. Visi grib būt režisori.

Jebkuras kinoskolas skumjā patiesība, kas turpina būt patiesa arī pēc kinoskolas. Diemžēl 98% cilvēku, ar kuriem tu jebkad kopā strādāsi, visas savas karjeras laikā sapņos kļūt par režisoriem. Kurš gan plāno savā patreizējā amatā pavadīt visu atlikušo mūžu? Cilvēki sāk strādāt par asistentiem, lai kādu dienu kāptu augstāk un kļūtu par vadītājiem. Arī kino neviens pēc brīvas gribas nav asistents. Asistents viņš ir tikai tāpēc, ka vēl nemāk būt kaut kas vairāk – bet acīmredzot ir ceļā uz to. Ko tas nozīmē? Tikai to, ka visi asistenti ar ļaunu aci uz tevi skatīsies, visticamāk – domājot par to, kāpēc tu esi režisors šobrīd un es esmu tikai asistents vai melnstrādnieks. Pasargdies – pieļausi kādu kļūdu, rādīs ar pirkstu un teiks “re, re!”. Laimīgā kārtā tas netraucē viņiem labi darīt savu darbu. Traucē tikai apziņa, ka visi apkārt esošie iekšēji gaida un grib redzēt tevi izgāžamies.

2. Ja vien tu nemaksā savam personālam – neviens tā īsti nemaz negrib tur atrasties.

Ar studentu projektiem tā ir – neviens samaksu negaida, tādēļ arī attieksme bieži vien ir “cenai atbilstoša” – es tev izpalīdzu (bez maksas) un ja man kaut kas nepatīk, es aizeju. Citiem studentiem, kas piedalās tavā projektā arī ir savi projekti, kas jānoved līdz galam, tāpēc tie bieži daudz laika pavada “pētot” gaismas un aparatūru, lai tiktu skaidrībā un zinātu, ko ar tiem viņi darīs un kā izmantos… savos projektos. Viena mana kolēģa projektā bija aktrise, kas pati, kā izrādās, apmeklēja vienu no mūsu skolas īsajām programmām – divas stundas pavadīja taujājot, ko dara eksponometrs, kā tiek ierakstīta skaņa. Nav jau nekas nosodāms. Studentu īsfilmiņu filmēšanu grūtāku padara arī fakts, ka par brīvu komandā var dabūt vienīgi citus studentus no citām skolām, kas paši meklē iespēju gūt nelielu pieredzi – vai nu turot mikrofona kātu vai menedžējot vadus, tādēļ bieži vien brīdī, kad tu izsaucies “slate in!” – neviens īsti nesaprot, ko darīt.

3. Ja tev liekas, ka darbība priekšā kamerai ir sūdīga, tā visticamāk arī ir.

Vērtīgu atziņu guvu no nesenās gaismošanas darbnīcas. Pasniedzējs teica, ka attēls parasti ir smuks tad, kad tā priekšā ir smukas lietas, ko fotografēt. Viņš gan to vairāk domāja par filmēšanas lokācijām un telpām – ja tev ir interesanta vieta, kur ir labi skati un ainavas – jebkura bilde būs pievilcīga. Turpretī, ja tev ir tukša istaba ar plikām, baltām sienām – tad pat vislabākais kinematogrāfs neko tur neizdarīs. Es reizēm stāvu blakus kamerai, bet, redzot virzienu, kurā tā tiek tēmēta, un objektus tās priekšā, es jau uzreiz varu pateikt, ka nekas interesants tur neiznāks.

4. Operators un gaismotāji (dažreiz vienā personā) var pavadīt 2 stundas uzstādot vienu vienīgu un vienkāršu, īsu scēnu.

Tā ir taisnība. Liela daļa no kino komandas to nespēj saprast. Dažreiz arī pats kinematogrāfs nespēj saprast, kāpēc tā ir. Es pats nesen šo lomu pildīju sava kursabiedra īsfilmas filmēšanā (man ļoti gāja pie sirds šis amats) un tagad saprotu, ka laika izjūta pazūd, līdz tu sāc “spēlēties” ar gaismu kadrā. It īpaši filmas kadrā, kura korektu izgaismojumu (ekspozīciju) tu neredzēsi līdz jau būs par vēlu – tikai pēc filmas attīstīšanas un digitalizēšanas. Es gribu pamēģināt to lampu, citu lampu, izkliedētu gaismu, asu gaismu. Gribu novietot aktieri savādāk. Tiklīdz darbība kadrā paliek sarežģītāka – vajag vēl vairāk laika, lai visu pareizi izgaismotu, uzstādītu un nomērītu. Tad notiek tāds nieks, kā aktieru uznākšana laukumā, kas nozīmē, ka viss mans iepriekšējais plāns tiek aizmests nafig, jo aktieriem reizēm ir pašiem sava ideja par to, kā notiks darbība. Man atkal ir jāpārkārto viss uzstādītais, atkal viss jānomēra un jāizmēģina. Tam visam fonā man blakus stāv nemierīgs režisora asistents un traucē man strādāt ik pa 15 sekundēm atgādinot man, ka “laika vairs nav”. Tad, kad viss ir gatavs beidzot un uzstādīts pa otram lāgam, režisors izdomā, ka šis aktieris stāvēs citur. Atkal viss mans plāns tiek izmests un atkal man ir jāpārkonfigurē gaismu iestādījums. Un tā atkal un atkal.

5. Laika vienmēr ir par maz.

It īpaši studentu projektos, kad ir ne vien laika ierobežojums, bet arī ierobežots daudzums filmas daudzums (10 minūtes filmas jeb 400 pēdu rullis, mūsu gadījumā). Bet tas mani nesatrauc, jo tieši tā var iemācīties būt ātram, operatīvam, efektīvam, kā arī iemācīties labi izplānot un samenedžēt lietas pirms pašas filmēšanas dienas. Ja kinematogrāfs pirms filmēšanas nav redzējis filmēšanas vietu vai telpu – viņš nezina, kādas gaismas vajadzēs un kur tās jāliek. Brīdī, kad viņš nokļūs tajā vietā – viņš sāks domāt, ko vajag, cik vajag un kāpēc vajag. Daži no maniem kursabiedriem-ģēnijiem pat nepapūlējās iedot savam operatoram kaut kādu aprakstu par to, cik daudz un kādas ainas ir plānotas. Daži neuzskata par vajadzīgu satikties ar saviem aktieriem pirms filmēšanas kādam mēģinājumam vai pārrunām. Saprotams, ka tādā situācijā ļoti daudz vērtīgā laika filmēšanas dienā tiks iztērēts stundām diskutējot par to, kā vajag lietas darīt, un visi skraidīs apkārt kā vistas bez galvām. Tieši tāpēc es tikos ar savu režisoru jau nedēļu pirms filmēšanas, lai pārrunātu visu no A-Z, katru individuālo kadru. Uzzināju režisora vēlmes, apskatīju vietu – jau pirms filmēšanas izlēmu, ko un kur novietošu un kā tam vajadzētu izskatīties. Es būšu sasodīti labs kinematogrāfs.

6. Baterijas no iepriekšējā darba būs uzlādētas tikai pa pusei vai nelādētas nemaz.

Gandrīz vienmēr iemesls visām neražām ir baterijas. Jebkurā industrijā, kur tiek izmantota aparatūra, kas tiek barota no baterijām vai akumulatoriem, ir simtiem gadījumu, kad viss apstājas tikai tādēļ, ka kāds ir aizmirsis uzlādēt bateriju. Es savā laikā esmu aizgājis uz preses konferenci un attapies, ka fotoaparāts ir tukšs, respektīvi, bateriju esmu aizmirsis mājās uz lādētāja. Tādas lietas notiek, un pat vistalantīgākais speciālists no tām nav pasargāts. Kļūdās taču visi. Taču viskaitinošākā situācija rodas tad, kad aparatūra tiek dalīta un to izmanto vairāki cilvēki pēc kārtas. Zelta likums, vienmēr un visur – ja tu aizņemies no kāda auto, fotoaparātu, kameru vai jebko – atdodot to vienmēr pārliecinies, ka tas ir uzpildīts, uzlādēts un tieši tādā kondīcijā, kādā tas tika tev iedots. Ja tu to nedari – tu nerēķinies ar cilvēkiem, kas to lietu lietos pēc tevis. Labi, ja vads nebūs smuki sarullēts, bet iemests tāpat kastē – nekas traks nebūs, es vienkārši nolamāšos pie sevis klusi un vadu atpiņķerēšu, taču, ja kāds nebūs uzlādējis bateriju pēc tās lietošanas un man filmēšanas laikā (un tā visbiežāk ir svarīgākā vieta) apstāsies kamera – priecīgs es nebūšu.

7. Korekta pienākumu deleģēšana ir kaitinoša, bet svarīga.

Lai kā es gribētu, es nedrīkstu režisora asistentu aizsūtīt pēc kafijas un sviestmaizēm, vai vislabāk – mājās. Es gan vēl neesmu izdomājis, kāpēc tieši es tā nedrīkstu darīt. Varbūt tas tāpēc, ka pagaidām esmu tikai redzējis sūdīgus režisora asistentus, kas neko nedara un tikai traucē citiem. Tas ir viss, kas man šajā sakarā sakāms.

8. Labs (paēdis) kameras asistents ir zelta vērts.

Labs asistents ir tāds, kuram nekas nav jāsaka, bet kurš pats visu saprot un izdara, pirms tu esi paspējis nodot instrukcijas. Labs asistents klusi un nemanīti seko kinematogrāfam un režisoram. Kad režisors pēkšņi apstājās, paskatās caur pirkstiem un iztiepjot roku uz leju paziņo, ka šis kadrs jāfilmē no zemāka leņķa apmēram “šādā augstumā”, asistents neviena neaicināts paķer no savas jostas mērlenti, līmlenti un mārkeri un 3 sekunžu laikā nomēra nepieciešamo augstumu, piestiķē pie sienas mazu krāsainu līmlentes gabaliņu un pieregulē statīvu, un atkārtoti izmēra attālumu starp objektīvu un filmējamo objektu, tā visa laikā zibenīgi pierakstot kaut ko savā blociņā. Brīdī, kad kinematogrāfs ir izrunājies, piekritis režisoram un pagriežas, lai palūgtu asistentam pārvietot kameru un piefiksēt jauno augstumu – viņš saprot, ka tas jau ir izdarīts. Diemžēl studentu projektos parasti 1) asistents ir aizgājis pēc kafijas un bulciņas, 2) atgriežoties viņš neko nav dzirdējis un nezin, 3) viņš nesaprot, ko no viņa grib un 4) jautā kāpēc ir jāpārvieto kamera, jo tā taču jau ir labā vietā.