Šis ir noslēdzošais raksts sērijā par īsfilmas tapšanas procesu no A-Z un skar pēcapstrādes procesus. Rakstu iepriekšējās daļas attiecīgi ir par filmēšanas dienu, plānošanu un ideju meklēšanu. Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ lielākā daļa mirstīgo cilvēku izmanto digitālo video, ir tas, ka filmēt kino formātā ir sasodīti dārgi. Tik dārgi, ka tas pat nav smieklīgi. Dārgs ir viss attēla iegūšanas un pēcapstrādes process. Šajā teikumā apzināti ir atšķirti divi jēdzieni – attēla iegūšana un pēcapstrāde, jo, izvēloties kino (16mm, Super16 vai 35mm), šie divi procesi ir absolūti viens no otra neatkarīgi. Ar ciparu video viss ir vienā putrā – attēls jau tiek saglabāts ciparu formā un pēc filmēšanas atliek tikai to pievienot gudrai iekārtai, kas visu materiālu glīti saglabā savā sistēmā, un viss ir gatavs montāžai, apstrādei un eksportam. Turpretī kino izstrādes procesā ir viens tāds neliels jautrs faktors – kino attēls tiek saglabāts analogā formā uz filmas lentas, eksponējot emulsiju tradicionālajā veidā un iegūstot attēla negatīvu – nu gluži kā ar fotofilmiņu. Tas nozīmē, ka filma ir jāattīsta (Latvijā to, cik man zināms, izdarīt nevar) un jādigitalizē (arī to, cik man zināms, te nevar). Digitalizēt to var divējādi – izmantojot īpašus kinofilmas negatīvu skannerus (ArriScan šobrīd vispopulārākais aparāts) vai arī projicējot filmu caur īpašu aparātu uzreiz uz video (caur CCD matricu), kas attēlu (līdzīgi kā parasta video kamera) saglabā jau elektroniskā formā – šis process tiek dēvēts par telecine.

Negatīvu skannēšana ir daudz kvalitatīvāka – sarežģīts process, kura laikā katrs kadrs tiek ieskannēts datorsistēmā vienā no trīs rezolūcijām – 2K, 4K vai 6K, attiecīgi apzīmējot platākās malas pikseļu skaitu, turpretī vienkāršā un lētā telecine ir vairāk tāda kā “ekrānkopija” un ieraksta attēlu standarta video izšķirtspējā. Es īsti nepārzinu visus šos procesus, noteikti, ka ir dažādas variācijas, kas atļauj video projicēt uz augstākas izšķirtspējas sensora. Studentu projektiem gan viens vai divi 400 pēdu 16mm kino ruļļi tiek pārdzīti uz parastās Beta kasetes – ātri un nesāpīgi – tai pat laikā veicot nelielas krāsas, gaišuma un kadrēšanas korekcijas.

Pārāk daudz pie telecine uzkavēties negribu. ArriScan filmas skanneri bija daudz interesantāki – kaut vai dzīvē ieraudzīt kā izskatās 35mm kino kadrs, kas ieskannēts 6000px izšķirtspējā. Tas ir kaut kas neiedomājams. Esmu pabijis divās lielās post-production mājās, kur tiku izvadāts cauri telpām ar aparatūru, kuru ieraugot man nekas cits neatlika kā satraukumā drebēt. Principā es pieredzēju visu kino filmas dzīvi no kameras magazīnas līdz laboratorijai, skanneriem, digitālo krāsošanu (grading) un līdz pēdējai fāzei – lāzerdrukai uz 35mm projektoru kinolentes. Katra iekārta, kam ir jebkāds sakars ar jebkuru no šīm lietām, aizņēma veselu istabu vai pat divas. Es redzēju milzīgus optiskās atmiņas storage skapjus, N serveru kaudzes, milzīgus projektorus, ekrānus, ļoti hi-end video un 3D darbstacijas. Tas nav nopirkt kaut kādu Matrox tā saucamo “profesionālo video montāžas darbstaciju” ar mazu kastīti ar video ieejām – visā tā aparatūra un programmatūra, kas tur bija ir mērāma desmitos miljonu. Un nav jau arī brīnums – kā jums liekas, cik jaudīga darbstacija ir nepieciešama, lai apstrādātu (reālā laikā) stabilu 6000px attēlu plūsmu, kas kustas ar 25 tādiem 6000px lieliem kadriem sekundē? Pietam, bildes glabājas nevis uz katras darbstacijas diska, bet centrālajā glabātuvē mājas pagrabā, kurai sinhroni pieslēdzas vismaz 6 tādas darbstacijas, reālā laikā velkot video plūsmu, kuras viena sekunde sver aptuveni 700MB.

Šajā brīdī tīri matemātiski var salīdzināt kino un video atšķirību digitālajā vidē (nemaz nesākot runāt par krāsu un detaļu dziļumu) – 6000 pikseļi nekompresēta attēla pret 720 standarta PAL video izšķirtspējas pikseļiem. Rodas aptuvens priekšstats, cik kino ir detalizētāks attēls. Protams, tas viss ir tādā 8.klases līmenī – ir ļoti daudz dažādu faktoru, kas ietekmē attēlu. Nav būtiski, vai kino filma tiek skannēta 2K vai 6K izšķirtspējā – jau pašos pirmsākumos, kad filma tiek eksponēta – tajā tiek saglabāts daudz vairāk informācijas, kas pēc tam atļauj ar to daudz ekstensīvāk manipulēt pēcapstrādē – tieši tāpat kā ar analogo foto.

Atgriežoties pie īsfilmas tapšanas procesa – filmēšanas dienas beigās kameras magazīns tiek ielikts melnā maisā, eksponētais negatīvs izņemts un uzmanīgi ievietots metāla bundžā un divreiz aptīts ar līmlenti. Tas pēc tam tiek korekti nomarķēts – norādot uz tā tādu informāciju kā filmas ražotājs, jūtība, tips, emulsijas numurs, organizācija, projekts, daudzums, utt., un bundža tiek nogādāta uz laboratoriju, kas strādā visu diennakti. Savu pirmo uzfilmēto kino es pats personīgi izņēmu no magazīnas, ieliku bundžu somā un svinīgi ar vilcienu devos iemest laboratorijas nakts kastītē. Laboratorija ir aptuveni 20 minūšu vilciena brauciena attālumā. Filma ir attīstīta jau nākamajā rītā un gaida mani skolā pie sekretāres. Es viņu ņemu atkal padusē un dodos uz Complete Post – kompāniju, kam pieder milzīgs pēcapstrādes komplekss Melburnā. Es sēžu ērtā ādas dīvānā, kamēr operators-krāsotājs izbrauc cauri visam safilmētajam un mēs nesteidzīgi visu noskatāmies. Piekadrējam, paspēlējamies ar curves un levels, kontrastu un saturāciju. Operatoram priekšā ir pults ar trīs milzīgiem lodveida manipulatoriem, kas regulē katrs savas krāsas (attiecīgi sarkanās, zaļās un zilās) daudzumus attēla zemajos, vidējos un gaišajos toņos – nu gluži kā krāsu balanss tajā pašā Photoshop tikai mehāniski. Istaba ir liela, patumša un ar zemu, ambientu apgaismojumu – tā, lai operators un kinematogrāfs (es) varētu baudīt pilnīgi tīru attēlu uz kāda no Grade 1 profesionālajiem CRT video monitoriem, viens no kuriem maksā aptuveni 25 tūkstošus dolāru. Mans materiāls tiek ierakstīts tukšā Beta kasetē un es dodos prom.

Nākamais solis ir audio sinhronizēšana. Sinhronā skaņa (dialogs, piemēram) vienmēr tiek ierakstītā ārējā ierīcē – mūsu gadījumā DAT ierakstītājā uz mazas DAT kasetītes. Man ir aptuveni stundu jāpavada skaņas sinhronizēšanas telpā, kas izskatās pēc Latvijas televīzijas montāžas telpas pirms 15 gadiem. Tur ir divi Beta magnetofoni, viens DAT magnetofons, jokaina video pults un dators, uz kura tiek darbināta programma DOS vidē. Uz monitora tiek skatīts video, tiek nopauzēts attēls, kur skaidri redzams klapītes timecode rādītājs, un ar pulti tiek iebakstīti redzamie cipariņi. Gala beigās pults automātiski sameklē pareizo vietu uz DAT kasetītes un ieraksta skaņu zem klusās bildes, vēlams sinhroni ar uz ekrāna notiekošo.

Kad tas ir izdarīts, var sākt montāžu. Vispirms attēls tiek digitalizēts (jeb importēts) montāžas sistēmā. Atkarībā no darbstacijas jaudas video var tikt digitalizēts ar dažādiem kompresijas parametriem. Industrijā to sauc par offline vai online edit. Tas paredz attēla digitalizēšanu zemā kvalitātē, rupju griezumu video un audio montāžai (rough cut) un projekta finalizēšanu uz online darbstacijas, kas visu materiālu pārdigitalizē pilnā izšķirtspējā un ar minimālu kompresiju, lai sagatavotu to kādam nu finālam tas ir paredzēts – vai nu eksportam atpakaļ uz video vai lāzerdrukai uz 35mm kinolentes (ja darbu paredzēts demonstrēt kinoteātrī uz kino projektora). Pēc tam viss gatavais projekts tiek nosūtīts uz lielu studiju ar skaņu pultīm, lai veiktu tā saucamo full audio DSP, kur operators (līdzīgi kā ar online edit) nofinalizē filmiņas skaņu ceļu. Parasti šis process ir diezgan sarežģīts un laikietilpīgs – mēs esam pieraduši skaņai pārāk lielu uzmanību kinoteātrī nepievērst un kaut ko pamanām tikai tad, kad skaņa ir jocīga (vai nesinhrona ar aktieru mutēm). Realitātē skaņas operators darbojas ar milzīgu man nesaprotamu sistēmu, kas nedaudz atgādina parastu ciparu video montāžas rīku, tikai piemērotu audio un liek zem attēla desmitiem audio slāņu (ceļu) – visu sākot no dialoga, skaņu efektiem, telpas toņiem, ambiento fona skaņu un tā tālāk, uzmanīgi visu līmējot kopā ar gludām pārejām. Skaņošana ir vesela zinātne, un es noteikti par to zināšu daudz vairāk, kad tikšu uz studijas skaņas apstrādi ar saviem gada beigu īsfilmu projektiņiem.

Protams, es visam eju pāri neiedziļinoties detaļās – piemēram, ka digitalizējot attēlu montāžā ir uzmanīgi jānumurē un jāapzīmē katrs importētais video klipiņš, vadoties pēc filmēšanas dienā aizpildītās kameras atskaites. Kameras atskaite ir tāda tabula, kurā tiek pierakstīts absolūti visi kameras tehniskie dati – kura aina, scēna, piegājiens filmēts, ar kādu diafragmas atvērumu, fokālo garumu filmēts un cik ilgi, papildus pierakstot kāds ir katrs attiecīgais kadrs – plats, vidējs, tuvplāns un līdzīgi. Pieraksts montāžas rīka video bibliotēkā katram individuāls, man aptuveni šāds:

Komentāru vietā tail-slate nozīmē, ka klapīte ir kadra beigās, nevis sākumā, kā tas ir parasti. static nozīmē, ka tas ir statisks kadrs un sync nozīmē, ka attēlam ir ierakstīta sinhronā skaņa. Tā aptuveni. Man ļoti patīk visu līdz nelabumam akurāti, kārtīgi un metodiski uzrakstīt un sakārtot.

Tas nav obligāti jādara tik korekti, ja visā projektā kopā ir tikai dažas ainas, bet pareizs pieraksts un kārtība ir ļoti būtiska tad, kad ir simtiem vai pat tūkstošiem ainu vai piefilmējumu. Tas tā, lai vienmēr būtu zināms, kas, kur atrodas. Tas pats jādara skaņotājam – uzmanīgi filmēšanas dienā jāpieraksta katrs ierakstītais objekts tādā kā atskaites tabulā, lai, sinhronizējot un meklējot uz kasetītes nepieciešamos skaņas efektus vai atmos skaņu, nav jāpārtin kasete 5 reizes, klausoties, kur tās lietas varētu būt ierakstītas.

Pēc skaņas apstrādes projekts ir gatavs finišam. Video un skaņas montāžas operators izveido un noglabā EDL, tā saucamo Edit Decicion List – tādu kā elektronisku dokumentu, kas satur informāciju par absolūti visiem izdarītajiem “lēmumiem” montāžas laikā – failu un klipiņu nosaukumi, garumi, secība, parametri, in/out punkti, mārkeri un vēl simtiem citu lietu. Tas gadījumam, ja kaut kas noiet greizi un projekts ir jāpārmontē vai jāveic kādas izmaiņas (un varbūt citā sistēmā vai aplikācijā) – EDL ir tāds kārtējais atskaites dokuments, pēc kura filmiņu var “salīmēt” kopā no nulles to pat neskatoties – tikai spaidot pogas, un šis dokuments tiek ieslēgts skapī pagrabā kopā ar oriģinālo attīstīto kino negatīvu bundžā un oriģinālo (un sinhronizēto) materiāla video kopiju.

Tad atliek tikai cerēt, ka filmiņa ir izdevusies un tai ir arī kāda jēga. Ar šo arī noslēdzu pēdējo rakstu manā četru rakstu sērijā par to, kā top 16mm īsfilmiņa manā kinoskolā. Pirmā gada pirmais semestris ir oficiāli noslēdzies, es jūtu, ka esmu diezgan bagātīgi papildinājis savas zināšanas kino izstrādes lauciņā. Mans gads beigsies šī gada novembrī ar 4 minūšu video īsfilmu, pēc kuras es došos pelnītā atpūtā 2 mēnešus ceļojot apkārt Austrālijai ar saviem draugiem un draudzenēm.