Pulkstenis rāda nedaudz pirms 9 rītā, pirmā skolas diena vēl nav pienākusi, un es sēžu mazā kafetērijā vienā klusā sānielā netālu no savas dzīvesvietas, malkoju gardu cafe latte un gaidu, iespējams, labākās brokastis visā Carlton dienvidu daļā – divas perfekti izceptas olas ar mīkstu dzeltenumu, sālītu, plānu un kraukšķīgu bekonu uz uztostētas ciabatas maizes rikas ar ceptu tomātu un spinātiem. Pirmais jautājums, kas varētu rasties – kāda velna pēc es brīvdienā esmu tik agri piecēlies? Pie vainas ir laika joslas maiņa, kas mani šoreiz ķēra tā smagāk – pēdējās dažas naktis mostos ap 5 no rīta, tad 2-3 stundas neapmierināts vārtos pa gultu, cerēdams, ka tomēr aizmigšu, taču galu galā esmu spiests celties ap 8 un rosīties. Tā nu es šeit esmu, sēžu aiz letes pie liela loga un vēroju ielu – bufetnieki ver vaļā savus restorānus un krāmē ārā uz trotuāra galdiņus, sētnieki braukā apkārt ar saviem mazajiem tīrīšanas traktoriņiem un velosipēdisti minas uz pilsētu. Kafejnīcas skaļruņos skan īstens 70-to raw funk, un es imagināri nododu lielu respekta vimpeli tai personai, kas izvēlējās tieši šo CD atskaņošanai tieši šajā pelēkajā ziemas rītā tieši šeit.

Vakar man piezvanīja kursabiedrs Ariels un paziņoja, ka novembra sākumā viņa vecākais brālis svin kāzas tropu pilsētiņā Cairns un vajagot kādu, kas pafilmē tusiņu ar vienkāršu digitālo kameriņu. Pats viņš negrib, jo viņš ir viesis, tādēļ viņš piedāvāja man – par brīvu lidojums uz Cairns, nakšņošana kūrortā, ēdināšana, dzirdināšana, divu dienu tusiņš un vēl 400 naudiņas, kā galvenā samaksa. “Say no more” – es viņu pārtraucu pusteikumā un jautāju, kur man jāparakstās. Kāzu fotografēšana un filmēšana ir tāda haltūra, ko parasti zināma speciālistu kategorija dara tikai pašā sākumā, būdami vēl amatieri. Līdzīgi kā ar muzikantiem – fotogrāfi un kinematogrāfi, sasniedzot zināmu iemaņu līmeni, ar kāzām kaut kā vairs negrib piņķerēties. Taču, tā kā es pats nekad kāzas neesmu filmējis (esmu gan fotografējis, bet tikai vienreiz) es izlēmu – pie velna, kapēc ne? Esmu pārliecināts, ka katrs labs kinematogrāfs vai operators sākot savu karjeru ir vismaz vienreiz filmējis kāzas (vai pornogrāfiju) ar lētu kameru, griežot zobus un klusībā lamājoties, cik plika, tizla, krateklīga un amatieriska izskatās bilde. Arī man tā būs. Kapēc? Tapēc, ka es nesen pirmo reizi filmēju lietas uz 16mm filmas ar visām pareizajām kino gaismām, statīviem un sliedēm, un gala attēla kvalitāte mani vienkārši apstulbināja tā, ka man likās – “nekas vairs nebūs kā agrāk”.

Es noteikti esmu šo teicis jau agrāk, bet uzskatu, ka analogais formāts pa īstam norūda digitālās vienkāršības notrulināto prātu. Digitālais vienkārši ir pārāk viegli – tu redzi pārāk daudz, un tas novērš uzmanību no svarīgākām lietām. Tas attiecas gan uz foto, gan uz kino vienādi. Filmēt/fotografēt digitāli ir viegli – viss ir redzams. Var pārfilmēt/pārbildēt jebko 10 reizes, līdz tiek panākts vēlamais efekts. Ar digitālo ir pieejamas pārāk daudz funkcijas, kas “apmāna” realitāti – krāsu kompensācijas, automātisks fokuss, automātiska ekspozīcija, utt. Nospied pogu un bilde ir OK. Ar analogo vidi ir savādāk – tur nekas nenotiek automātiski – līdz ar to bildētājs ir spiests iedziļināties tehniskās niansēs, novērtēt ar aci gaismas apstākļus, izdarīt lēmumu par kadrējumu un gaismojumu PIRMS tiek nospiesta maģiskā slēdža podziņa. Papildus tam – ir nopietns ierobežojošs faktors – filma nav bezgalīga, tādēļ pirms bildēšanas ir labi jāpadomā – kas tiks bildēts un kāpēc.

Labs trenniņš varētu būt tāds – izdomā notikumu vai tēmu, ko atspoguļot, teiksim, 6 fotogrāfijās. Ne vairāk, ne mazāk. Ej bildēt un nosaki sev limitu – kopā vari izdarīt ne vairāk kā 24 kadrus. Tādā veidā tu sāksi domāt pirms bildes, nevis pēc bildes. Ja fotografēsi uz filmas – pēc kadra uzņemšanas neredzēsi, kas ir iznācis. Tapēc pirms katra kadra stipri piedomāsi – īsts rūdījums un labs treniņš, kas attīsta gan tehniskas iemaņas, gan arī vizuālo domāšanu. Mūsdienās cilvēki vienkārši deldē spoguli ar simtiem nejēdzīgu kadru, no kuriem paturēti tiek tikai daži, kas ir it kā izdevušies labi. Nekas slikts tas nav, es pats tā esmu darījis un joprojām daru – tā ir viena no digitālās ēras priekšrocībām.

Precīzi šāds treniņš man bija 1.semestrī – 10 minūtes filmas 2 minūšu filmiņai. Tas dod ļoti maz vietas kļūdām. Viena diena šāda treniņa un es jūtu sevī ieplūstam negantu skill. Tagad es, ieejot jebkurā vietā vai telpā, pētu tās izgaismojuma specifiku, rēķinu galvā T-stopus un fantazēju, ko un kā es gaismotu, ja man šeit būtu jāfilmē. Aiz manas acs ir mazs kadra rāmītis un galvā – eksponometrs. Uzliekot saules brilles es prātoju, cik stopus gaismas viņas man noēd. Tieši tapēc es esmu apjucis, kad domāju par to, kā es tās kāzas filmēšu. Būs jautri.

Vakar arī apmeklēju kino un noskatījos ilgi gaidīto Transformers. Mana mīļākā bērnības multene un rotaļlieta plus mans mīļākais action režisors Michael Bay – tā ir recepte dvēseles baudai. Kapēc viņš ir mans mīļākais režisors? Tapēc, ka jau kopš The Rock noskatīšanās sen sen atpakaļ k/t “Daile” – visas viņa filmas man liek justies kā bērnam, kas spēlē kariņus, inscinē pakaļdzīšanās ar spēļu autiņiem un spēlējās ar robotiem. Es nevaru pretoties un padodos filmai, kas atgriež manī bērna prieku un sajūsmu. Viņš arī izmanto filmā savus jau gadiem iestrādātos treknos stiķus – glorificē un ļoti garšīgi stilizē visu, kas saistīts ar militārām lietām, karadarbību un policiju, spridzina visu, kas kustas un nekustas un lidina pa gaisu autiņus. Pieliekam klāt superrobotus, kas pārvēršas par automašīnām, lidmašīnām un helikopteriem – un man ir pilnīga bērna laime. Tam, kurā šī filma nespēs sajūsmināt iekšējo bērnu – tam vai nu nav sirds, vai ir bijusi nelāga bērnība. Pietam, interesanti, ka lielākā daļa no dinamiskajām ainām ir filmētas ar gariem gariem zūmiem – tas padara visu daudz aktīvāku bildē – īpaši kadru ar smilšu rāpuli, kas izlec no zemes aiz karavīriem – tas viens kadrs vien ir ko vērts. Kad redzēsiet, sapratīsiet. Pietam, Bejs taču nav nekāds ņuņņa un nefilmēs daudz mazus cilvēciņus skraidot un šaudoties ar platlenķi – viss viņa kino vienmēr ir “tieši tev sejā” – tuvu un intīmi, īpaši momentos, kad kaut kas sprāgst vai lido gar personāžu sejām. Manuprāt – labākais sci-fi/action kopš I, Robot.

Brokastis man atnesa aptuveni pie otrā paragrāfa. Paēdis, es devos ar tramvaju uz centru ar mērķi nopirkt sev šalli aukstajiem ziemas rītiem un vakariem. Tā vietā internetos uzdūros feinam Transformers T-kreklam, kurš mani tajā pat brīdī uzrunāja, un nopirku vienā ūķī sev īstenu strādnieka darbarīku jostu ar vairākām kabatām un nodalījumiem, kur iebāzt roku un kaut ko paņemt. Protams, to izmantošu, kad būšu kameras asistents – tur eleganti var salikt visus filmēšanas laukumā asistentam nepieciešamos rīkus – tīrāmos, bakstāmos, līmējamos un citus. Šalle pagaidīs.