Vakar sapratu, ka, pat pēc 6 mēnešu pavadīšanas šeit, Melburna joprojām ir aizraujoša pilsēta. Kapēc? Kā jau visām lielām pilsētām, kas plānotas un būvētas salīdzinoši nesen (Melburna dibināta tikai pirms nieka 172 gadiem), tās plānojuma vistipiskākā izpausme ir viens galvenais administratīvais un finanšu centrs, dēvēts par Central Business District, jeb CBD (citi saka vienkārši City vai Downtown, kā ASV lielpilsētās), kam apkārt ir vairāki iekšpilsētas un ārpilsētas rajoni jeb suburbs. Centra plānojums ir vēl tipiskāks – platu ielu ieskauts kvadrāts ar vienādiem rūtiņveida kvartāliem. Viss diezgan vienmuļi, taču šādam plānojumam ir raksturīga vēl viena, diezgan eksotiski raksturīga pazīme – šauras sānieliņas. Centrā esošo ēku un kvartālu izmērs ir milzīgs, un no pilsētplānošanas viedokļa tik lielas ēkas nevar savā starpā sabūvēt kopā, tām vajag piekļuvi no aizmugures.

Visi zina šādas mazas lielpilsētu sānielas, jeb angļu val. sauktas par alleys. Šāda tipa ieliņas tiek bieži izmantotas kino, kur tajās simboliski notiek kaut kas aizdomīgs un ļauns un tās parasti ir tumšas. Lielā, gaišā iela, pilna ar cilvēkiem un tumšā sāniela, kurā parasti slēpjas izvarotāji, narkomāni un huligāni. Parasti šīs sānielas izmanto, lai piegādes transports varētu, netraucējot pilsētas kustību, piekļūt pie restorānu vai veikaliņu “sētas ieejām” vai arī atkritumu konteineru turēšanai. Melburnā tādu mazo ieliņu ir daudz, un tās nebūt nav bīstamas. Netīras, jā. Tajās vienmēr ir konteineru kalni, atkritumi un jebkurš brīvs sienas pleķītis aizkrāsots un apzīmēts ar graffiti. Kā likums – šajās ieliņās atrodas visi labākie pilsētas bāri. Šeit var ieraudzīt dažus ilustratīvus attēlus ar šāda tipa ieliņām iekš manas flickr lentas.

Dažreiz bāri ir tā noslēpti, ka no ielas nav nemaz redzami, un ir jātaustas pa galīgi neapgaismotu šauru ielu, lai nokļūtu līdz nelielai, parasti nemarķētai ieejai ar būdīgu, tetovētu “miera uzturētāju” pie durvīm un apslāpētu basa dunoņu kaut kur no ēkas vai pagraba iekšienes. Tur pat apkārt var novērot āziešu onkuļus netīros baltos paltrakos, kas iznākuši ārā vai nu uzsmēķēt vai iznest ārā no savām jokainajām, mazajām ēstuvēm atkritumu maisus vai tukšas kartona kastes. Tagad, kad no 1.jūlija beidzot arī šeit ir aizliegts smēķēt telpās, vakaros un naktīs sānieliņas pie mazajiem bāriem ir piepildītas ar jauniešiem, kas ar visu glāzi vai pudeli iznākuši uzsmēķēt vai vienkārši paelpot gaisu.

Vakar vietējo letiņu kompānijā atradām vēl vienu tādu bāriņu. Te viņu ir tik daudz. Nosaukumu es aizmirsu, bet ieliņu atceros. Mazs, jau ap pulksten 22 pārbāzts bāriņš ar nelielu iekšpagalmu, kas vairāk atgādina vienkāršu telpu starp augstceltnēm, kas izdaiļota ar laternām, graffiti, dažiem galdiem, mazu bāru, DJ vietu un dažiem gāzes sildītājiem. Pirmkārt, mani aizķēra ārkārtīgi gaumīgais un ceļus kustinošais (nezinu, vai esmu tiesīgs tā spriest) no platēm skanošais hiphopa mikslis. Es nevaru nosaukt neko, kas tur skanēja, vienīgi zinu, ka man ļoti gāja pie sirds – tas nebija tāds salds komerciālais hiphops, tur skanēja izlasīti un sophisticated vecās skolas ritmi, kas vakara gaitā pamazām pārgāja uz soul/funk kombināciju. Pozitīvo atmosfēru radīja arī bāra apmeklētāji – tāda koša buķete ar “visu”. Tur bija pāris melnie ar savdabīgiem kostīmiem, kas kustējās vienkārši satriecoši starp galdiem, viens džeks ar milzīgu mikrofongalvu, pāris āziešu hipiji (to nevar aprakstīt, tas ir jāredz) un vēl daudz dažādu kolorītu, absolūti mierīgu, draudzīgu un pozitīvu tēlu.

Piestaigājot uz bāru un dīdoties pa pūli, man nācās vismaz 5 reizes skaidrot, ka viskijs ar ābolu sulu patiešām IR lielisks kokteilis. Pēc piektās reizes man radās teorija par to, kapēc – un es sāku apgalvot visiem, ka es nāku no valsts, kur vienmēr ir auksts un vienīgais auglis, kam patīk tāds klimats, ir ābols, tādēļ mums ābolu ir daudz un tādēļ mēs tos daudz izmantojam uzturā (un pie alkohola).

Otra lieta, kas mani pozitīvi iespaidoja, bija tā, ka vismaz reizes 15 es sastapos ar atzinīgiem plaukstas sasitieniem, stikla saskandināšanām un vienkārši gaisā paceltiem īkšķiem tikai mana uber foršā Transformers logo krekla dēļ, kas man tajā vakarā bija mugurā. Lielākā daļa no tiem cilvēkiem ne tikai zināja, ka tas ir Transformers, bet zināja pat kuras karojošās puses logo tas ir! Kādu brīdi es to nevarēju “sagremot” un konstanti atbildēju ar cieņas izrādīšanu par faktu, ka viņi vispār ZINA, kas tas man uz krekla ir. Tas ir kā uzvilkt, piemēram, Grand Theft Auto, Tenchu vai Hard Boiled kreklu. Visticamāk, ka neviens nezinās, kas tas tāds ir, bet tas, kurš zinās, pienāks klāt un atzinīgi novērtēs. Un būs laba sajūta.

Tad nu es sapratu, ka viens no iemesliem, kapēc es te tik labi jūtos, ir tas, ka es šeit esmu tā kā starp “savējiem”, starp cilvēkiem, kas ir tādi paši kā es, kas novērtē un pazīst tās pašas lietas. Nu, piemēram, vairāk nekā divdesmit gadus vecas multenes simboliku uz mana t-krekla. Nekas jau īpašs, bet es to velku, jo tas savā veidā apliecina manu piederību pie zināmas paaudzes un, kā es vakar sapratu – es tāds neesmu vienīgais. Kas ir diezgan forši.

Tas viss kopā man vakar radīja tādu lielisku, pozitīvu garastāvokli un atmosfēru. Tas ir, protams, līdz brīdim, kad mani līdzgājēji mani izlēma aizvilkt uz kaut kādu patrulu un pārāk lielu trendy “klubu”, kur skanēja 80-to gadu disko un pops un kur cilvēki apliecināja savu piederību, velkot spīdīgas kurpītes un izbalinātos džinsus. Ha, bet arī tajā klubā man divi cilvēki pienāca un jautāja, kur es esot tādu kreklu dabūjis. Tad nu es tur biju nedaudz neapmierināts un murmināju pie sevis, ka gribu atpakaļ uz to vietu, kur es jūtos iederīgs, un pie cilvēkiem, kas ir man līdzīgi. Taču kopumā – vakars izdevies.