Ah, kur tie laiki, kad datori bija darbarīki – lielas, pelēcīgas, dūcošas kastes, kuras apstrādāja datus un kalkulēja rezultātus. Ilgus gadus vajadzēja rāpot zem galda, lai kaut ko ievietotu PC kastei aizmugurē esošajā USB ligzdā, līdz kāds varonis “ieraudzīja gaismu” un saprata, ka taču daudz vieglāk būtu, ja USB pieslēgvieta atrastos korpusa priekšā, visbiežāk aiz plastmasas vāciņa. Tā laikam bija pēdējā patiesi dvēseli sildošā inovācija personālo datoru dizaina pasaulē. Kopš tā laika mēs visi gribam tādas ierīces, kas ir ērtas, viegli lietojamas un foršas. Pirms 3 gadiem makintoši bija kaut kādi savādi datori, kurus lieto jokainie maketētāji, jo tur ir kaut kādas jocīgas maketēšanas programmas. Tev bija jābūt ar datortehnikas inženiera izglītību, lai tikai ielādētu datorā digitālu attēlu vai audio klipiņu. Apple pēdējo dažu gadu laikā, pateicoties savam iPod un veiksmīgai turpmāko produktu līnijai, ir burtiski atdzīvinājis eleganci, prieku, entuziasmu un radošumu vienmuļajā patērētāju tehnoloģijas lauciņā.

Tikko esmu agriezies no maza ceļojuma pa Tasmāniju un tagad beidzot man ir laiks publicēt savus mazos, pirmos fanpuikas iespaidus par Leopard, kuru bakstu jau kopš pirmās dienas, kad tas oficiāli parādījās veikalos. Starp citu, Leopard pirmajā nedēļas nogalē pēc laišanas tirdzniecībā tika pārdots 2 miljonos eksemplāru. Mani pirmie iespaidi seko pēc pauzes.

Kas man patīk:

Laikam jau labākais jaunais ieviesums iekš Leopard ir tā saucamais Quicklook. Tā ir tāda OS īpašība, kas ļauj ar space taustiņu atvērt jebkura faila tādu kā pirmskatu, neatverot pašu aplikāciju, ar ko tas radīts vai rediģēts. Tas ir ārkārtīgi vienkārši un ģeniāli, un pēc pirmajām pāris izmēģināšanas reizēm šī darbība kļūst absolūti intuitīvi automātiska. Quicklook darbojas ar praktiski jebkādiem populāro failu tipiem – bildēm, dažāda veida ar tekstu bagātiem dokumentiem un pat audio un video failiem. Ļoti viegli šādi pārlūkot ir praktiski jebko – ātri paklausīties kādu dziesmu, neverot vaļā iTunes, un pilnvērtīgi apskatīt dokumentus, neverot vaļā PDF lasītāju vai, piemēram, Pages, vai Office programmatūru, kas ir diezgan masīva un gluži jau sekundes laikā neatveras. Īpaši man īpaši patīkami ir pārlūkot attēlus. Man ir vairākas aplikācijas, katra no kurām cīnās par tiesībām pēc noklusējuma valdīt pār kādu konkrētu faila paplašinājumu. Piemēram, ja esmu bildi apstrādājis iekš Photoshop, tad nākamo reizi uz to klikšķinot tā tiks vēlreiz atvērta tieši Photoshop, nevis kādā parastajā attēlu pārlūkā – kaitinoši, īpaši tad, ja Photoshop jau ir aizvērts (loading… loading…).

Finder – maka OS X iebūvētais failu pārlūkošanas rīks ir kļuvis daudz ērtāks, simpātiskāks un patīkamāks. Visas jaunās lietas uzskaitīt būtu grūti – pietiks ar to, ka tā dizains tagad atbilst jaunajam Apple aplikāciju saskarnes standartam, kurš jau labu laiku bija atrodams iTunes. Tātad kreisajā pusē mazs, dinamisks panelis ar īsceļiem uz biežāk izmantotajām vietām, failiem, aplikācijām, dinamiskajiem katalogiem un tā tālāk. Vēl būtiskāk – beidzot ir uzlabota tīkla resursu pārlūkošana, kas bija Tīģera vājais punkts. Tīkla resursus tagad pārlūkot ir ātri un viegli – nav vairs nekādas “katalogu piemontēšanas” un “atmontēšanas”. Tad ir vēl simtiem sīku, bet patīkamu uzlabojumu, kas ir tikai tā – smaidam. Piemēram, .mp3 failiņiem, kam ID3 metadatos ir pievienota albuma vāciņa bildīte, tā tagad kļūst par ikonu. Sīkums, bet patīkami.

Nākama lieta, pret kuru es arī attiecos ar “kapēc kāds to agrāk neiedomājās?”, ir Spaces, kas ļauj virtuāli pārslēgties starp vairākām darba virsmām. Labi, šis jau bija izdomāts sen, sen – virtuālās darbavirsmas aktuālas bija pat tad, kad Red Hat Linux tika uzskatīts par augsto stilu un modi, taču nekur tas nav bijis TIK skaisti realizēts, kā iekš Leopard. Jau atkal – tas ir jāredz dzīvē. Salikti sakārtoti teikumi nu nekādi nevar aprakstīt to gludo, animēto pārslēgšanos un “darbavirsmu kopskatu”, iekš kura var mētāt aplikāciju logus no vienas darbavirsmas uz citu.
Atkal – vienkārši, eleganti un tik intuitīvi, ka pēc pirmā mēģinājuma tas kļūst par tavu “otru dabu”. Man, kā darbavirsmas estētam, nu galīgi netīk ar milzumdaudz logiem piemētāts ekrāns – tagad man ir atsevišķa virsma čatam un torrentiem, cita iTunes un vēl citas – Safari vai kāda specializāta uzdevuma, piemēram, podkāsta veidošanai ar GarageBand vai bilžu pārlūkošanai ar iPhoto.

Diemžēl biju vīlies, ka iLife 08 nenāk līdzi Leopard, bet gan tikai ar jaunu maku. Līdz ar to – man bija jāiet uz veikalu, lai to iegādātos atsevišķi. Pagaidām gan no visa tā komplekta izmantoju iPhoto un GarageBand, bet pienāks laiks arī citiem. Jaunais iPhoto gan ir jauks – beidzot bildes tiek organizētas “notikumos” (events), kas ir daudz parocīgāk, pārskatāmāk un ērtāk, ja bilžu ir padaudz (kā tas ir man). Nav jārevidē pašam bildes un jāatlasa tās atsevišķos albumos vai katalogos. Protams, var notikumus veidot un tiem pievienot bildes pats, taču iPhoto ir diezgan gudrs un visu esošo kolekciju pats māk smuki sadalīt “notikumos”, vadoties pēc laika intervāliem, kad attēli uzņemti. Uzlabotas ir arī dažas bilžu rediģēšanas iespējas – kas agrāk bija iemesls, kapēc es iPhoto lietoju tikai kā foto arhīvu, nevis kā foto redaktoru. Tagad man ir tikai divas foto aplikācijas – tas pats iPhoto un Pixelmator kaut kādām lielākām modifikācijām un ikdienas mini-grafikas darbiņiem.

Kas vēl tāds pieminēšanas vērts? Uzlabojumu ir ļoti daudz, pieminēju tikai tos, kas man šķita visbūtiskākie. OS izskats, protams, arī ir uzlabots – man ļoti tīk jaunais, atspīdīgais dock, jaunās un skaistās spīdīgās ikonas un caurspīdīgais menu bar, kuru atverot tam apakšā viss smuki “izbļurējas” migliņā. Patiesībā blur jeb fokusa atšķirības starp elementiem uz ekrāna ļoti labi palīdz tos vizuāli atdalīt vienu no otra – tieši tāpat kā foto un kino. Arī Stacks ir simpātisks. Vienvārdsakot – viss ir kļuvis labāks. Tagad, kad Google ir atļāvis IMAP pieeju savam lieliskajam GMail servisam, pat Mail programmeli varētu sākt izmantot. Kalendārs tagad smukāks, funkcionālāks, labāk draudzējas ar Mail, adrešu grāmatu un visu citu, kas te ir. Kā jau vienmēr – instalācija, uzstādīšana, konfigurēšana un visas tās lietas ir intuitīvi elementāras – te nekas nav mainījies.

Time Machine, revolucionāro OS integrēto rezerves kopiju veidošanas rīku vēl neesmu izmantojis, jo tam ir vajadzīgs atsevišķs ārējs datu nesējs – paliels USB vai Fireware disks. Koncepcija jau, protams, ģeniāla – var burtiski “atgriezties” pagātnē un atrast no katalogiem pazudušus vai izdzēstus failus. Kas šajā katalogā bija pirms 6 mēnešiem? Nav problēmu – izbraucam cauri galaktikai un apskatāmies, kāds katalogs izskatijās pirms 6 mēnešiem. Paņemam failiņu un pārceļam to uz “šodienu”. Tiesa, manu veco 80GB iPodu Time Machine izmantot neļauj, tapēc es tagad kādu laiku vēl pieturēšos pie vecās rezerves kopiju veidošanas metodes – vienkārši regulāri nokopējot uz tā datus, izmantojot kādu no sinhronizācijas aplikācijām, kas tur ārā ir ka biezs.

Ak jā – un vai es teicu, ka Leopard ir sasodīti ātrs? Pat uz mana nu jau vecās paaudzes MacBook Pro tas vienkārši lido. Ja agrāk Tīģeris no sleep režīma pamodās aptuveni 3 sekundēs, pēc kurām sekoja apmēram 3-4 sekunžu OS “atgriešanās pie dzīvības”, tad tagad tas notiek aptuveni 0.7 sekundēs. Pat wireless savam noklusētajam tīklam pēc pamošanās pieslēdzas zibenīgi, burtiski zibenīgi.

Kas man nepatīk:

CoverFlow skats iekš failu menedžera. Šī “revolucionārā” failu pārlūkošanas metode, šķirstot tos kā lapiņas 3D vidē, ir vairāk piemērota mūzikas vāciņu bakstīšanai ar pirkstiem (tātad iPod Touch un iPhone) nevis bildēm, video, dokumentiem vai pat aplikāciju ikonām. Kaut šis skats ir futūristisks un nezinātājam/neprofesionālim diezgan “wow” – tas ir ļoti neparocīgs. Aizvākt!

iChat dinamiskie foni (kuri īsti nestrādā) ir tajā pašā kategorijā, kur visas pārējās mazās “muļķībiņas”, kas nāk līdzi makam – piemēram Photo Booth vai Front Row. Paākstīties desmit minūtes var, bet pēc tam tā programma vairs atvērta netiks nekad, izņemot varbūt gadījumu, kad maks ir “jāpārdod” kādam neticīgajam, demonstrējot visas tās smukās muļķības, tai skaitā iepriekšminēto CoverFlow.

Leopard ir jaunais Front Row, tas pats, kas agrāk bija tikai iekš Apple TV (vēl viena diezgan bezjēdzīga ierīce ārpus ASV tirgus). Smuks, “wow”, siekalošanās rīks, taču joprojām diezgan neizmantojams tā fakta dēļ, ka darbojas ar Quicktime, kas… acīmredzot arī nevienam īsti nav vajadzīgs. Tas līdz brīdim, kad tu neatklāj, cik patiesībā ir forši uzņemt ar ciparu kameriņām visādas muļķības, iedzīt tās iekš iMovie, pabakstīt, pamontēt un tā. Tiesa, Quicktime ir diezgan jaudīga un kvalitatīva kompresija, un uzskatu, ka pasaule būtu labāka, ja kriminālie kibergrupējumi, tā vietā lai visu materiālu izplatītu kaut kādā arhaiskā XVID kompresijā .avi konteinerī jau nemainīgi kopš… es nezinu, 1995.gada to vienkārši darītu normālā .mp4 kastītē ar normālu H/X264 vai jaunās paaudzes MPEG4 kompresiju. Bet nē – tieši tādēļ Quicktime, un līdz ar to Front Row, ir diezgan bezjēdzīgs mums – tīkla pilsoņiem.

Kopumā – OS ir lielisks, taču par to jau nebija šaubu. Nebūtu es tāds fetišists, būtu vēl kādu laiku palicis pie Tiger, kas, manuprāt, joprojām ir vairāk nekā lieliska OS un ir tālu, tālu aiz visiem konkurentiem, un lieliski pilda visus ikdienas foto/video/audio/dokumentu uzdevumus arī bez visiem smukajiem, jaunajiem efektiem un atspīdumiem. Taču, ja gribam redzēt un sajust, cik tālu ir gājušas šīs te personālās tehnoloģijas – OS X Leopard ir vienkārši über-futūristiska, žokli-atveroša, siekalu-tecinoša un prātu-kutinoša lieta, kas vēl ilgi liks uz to skatīties ar lielām acīm. Skaistums, tīri un vienkārši!