Laikam jau ne es vienīgais tāds saslimis ar analogo foto – skatos, ka tendence kļūst manāmi populāra visā pasaulē. Flickr LOMO pūls vienkārši līst pāri malām. Mans labais draugs ActionMan arī iegādājās sev LC-A, pēc kā ņēma un uzrakstīja sūri rūgtu patiesību par radošo foto-izaugsmi, onkulis arī kaut ko vecu (un milzīgu) atradis arīdzan. Kurš vēl sācis ar filmu spēlēties?

Manā flickr kontā nupat tika iegāzta šaušalīgi apjomīga bilžu kaudze no nelielā un nesenā brauciena uz Tasmāniju. Izbildētas kopā tika 3 filmiņas – viena ar LOMO un abas pārējās ar Minolta XD7. Es pamazām sāku pierast pie abām kamerām. Kamēr ekspozīcijas mērītājs Minoltā dara diezgan labu darbu, izrēķinot vidēji optimālu ekpozīciju pat kontrastainos apstākļos, LOMO LC-A mērītājs, šķiet, ir pats ar savu raksturiņu. Kad vēl izveic ačgārno attīstīšanu, praktiski nevar īsti zināt, kas no tā briesmoņa iznāks ārā. Tieši šī iemesla pēc izlēmu abas Fuji slaidu filmiņas attīstīt normāli – pa ceļam bija daudzi skaisti dabas skati, un negribējās tos sabojāt ar pārāk lielu kontrastu, kas izdedzinātu filmā caurumus visu gaišo toņu vietās. Tagad turpinu brīnīties par to, cik gan filmai ir dziļš dinamiskais detaļu spektrs. Filma ir ļoti pateicīga ainavām – gan tumšās, gan gaišās lietas ir ļoti detalizētas un labi eksponētas.

LOMO ar greizo AGFA Precisa filmiņu kā jau parasti – tik kontrastaina, ka ar to nedrīkst bildēt ainavas, bet gan tikai krāsainas, vienmērīgi un labi izgaismotas lietas, kur nav ne ēnu, nedz pārāk gaišu lauku. Pretējā gadījumā ēnas būs necaurskatāmi melnas, un gaišās vietas būs vienkārši izlijušas baltas. Taču, ja kadrs ir bijis vienmērīgs gaismas ziņā un ar vismaz dažām spilgtām krāsām – āčgārnā attīstīšana tās padara vienkārši burvīgi spilgtas. Taču arī šis nosacījums nebūt ne vienmēr ir patiess. Kā jau teicu, LC-A ekpozīcijas mērītājs ir dzīvs un ar raksturu. Dažreiz tas mēdz pāreksponēt, dažreiz tieši otrādi. Tas, savā ziņā, padara fotografēšanu vēl interesantāku. Žēl, ka pa ceļam Tasmānijā pazaudēju vienu no LOMO filmiņām.

Tad nu visas šīs lietas ņēmu vērā, dodoties vēl nesenākajā braucienā uz Austrālijas tropiem, un tur izbildēju vēl 3 filmiņas, kuras attīstītas un ieskanētas būs ceturtdien. Gatavojoties vasarai un ciemiņiem, kā arī eksperimentiem un sevis izglītošanai, iegādājos divas Kodak Tri-X (400) melnbaltās filmiņas, kā arī veselu kravu ar AGFA Precisa 100 no Vācijas. AGFA nesen pārtrauca ražot (un šķiet – vispār aizgāja pa burbuli) šo lielisko un tā jau ļoti reto slaidu filmiņu – drīz tās pazudīs pavisam. Kad tās tiks atgādātas, manā ledusskapī būs vairāk foto filmiņu nekā pārtikas produktu.

Mana patreizējā pieredze ar filmiņu izvēli tieši ačgārnajai attīstīšanai ir tāda, ka visas Fuji filmiņas (izņemot Velvia – viss sarkans) visu noskalo zilgani zaļu, tām patīk pelēki toņi un košas krāsas uz pelēkiem toņiem. Praktiski jebkura filmiņa pēc attīstīšanas paliek ļoti (”ļoti” nav īstais vārds) kontrastaina, kamēr AGFA Precisa un Kodak EliteChrome ir maigākas un kopumā vispiemērotākās, un dod visinteresantākos (un negaidītākos) rezultātus pēc ačgārnās attīstīšanas. Tas nu tā, ja kāds arī grib paeksperimentēt… Ja redziet kaut kur (jebkur) AGFA Precisa – grābiet ciet, nenožēlosiet.

Tuvākajās dienās plānoju atgūt iekavēto iekš kino, seriāliem un videospēlēm, paralēli taisot nākamo podkāsta epizodi un drukājot manu abu nelielo ceļojumu iespaidus. Ak jā – ne brīdi neesmu nožēlojis, ka nomainīju savu 30D pret abām analogajām kamerām.