![[+]](http://reinistraidas.lv/raksti/wp-content/themes/mxz/img/icon.gif){kind=icon}
Fotovaroņi?
Tas izklausīsies triviāli, bet man beidzot ir diezgan skaidrs, kapēc lielai daļai bildētāju (es nesaku “fotogrāfu”, jo tas izklausās saldi un teatrāli), mani ieskaitot, nav tik daudz feinu bilžu, cik gribētos. Iemesls ir bailes. Bailes izskatīties pēc muļķa. Piemērs – es šorīt gāju cauri tirdziņam un meklēju marinētus gurķus, jo beidzot biju izlēmis kaut ko pagatavot pats sev vakariņām. Vienā stendā ieraudzīju kasti ar smukiem, ļoti, ļoti zaļiem āboliem, uz kuriem krita interesanta, strīpaina gaisma. Es uz sekundi apstājos ailes vidū, paskatījos uz āboliem un nodomāju, cik nudien forša būtu tāda bilde ar koši, koši zaļiem āboliem. Ko es darīju tālāk? Paskatījos apkārt, ieraudzīju tuvumā vairākus pircējus un tirgotājus, kas drūzmējās pie un ap stendiem, kā arī pašu saimnieku, stāvot turpat pie āboliem un it kā tos sargājot no visādiem tādiem bildētājiem kā es. Ko viņi par mani padomās, ja es izvilkšu kaut kādu jokainu, vecu fotoaparātu, notupšos zemē, pielīdīšu ar seju pie āboliem un sākšu bildēt? Nu tak izskatīšos pēc muļķa!
Vai es ābolus nobildēju? Protams, ka nē. Iedomājoties sevi bildējot ābolu kasti tur, cilvēku vidū, man radās tāda neveikla un kautrīga sajūta, tāpēc es vienkārši devos tālāk, klusi pukojoties par to, kāds idiots es esmu, baidīdamies izskatīties pēc muļķa kaut kādu turku izcelsmes tirdzinieku priekšā. Kaste ar āboliem! Tagad var iztēloties neveikluma eskalāciju situācijā, kad ir vēlme fotografēt, nu, piemēram, cilvēkus.
Nudien, labas fotogrāfijas rada nevis zināšanas un izpratne par tehniku vai procesu, bet gan uzdrīkstēšanās, kautruma un baiļu pārvarēšana. Galu galā, ja mēs tā arī nekad nesaņemsimies pieiet tuvu klāt tam onkulītim košajā rozā kreklā augļu kioskā (vai meitenei ar lietussargu tramvaja pieturā – nav svarīgi kam), tad uz labu fotomateriālu nevar cerēt. Tas nav viegli, taču der atcerēties, ka, iespējams, tas fotografējamais cilvēks, kas tur vienkārši stāv, izskatās pēc lielāka muļķa nekā tu, kas radošuma, prieka un hobija vārdā ir ķēries pie kameras un mēģinājis to otru cilvēku nobildēt. Galu galā, vai tad es izskatos pēc lielāka muļķa, mēģinot nobildēt ābolu kasti, nekā tas tirdzinieks, kas tur visu dienu stāv, ik pa brīdim izkliedzot lauzītu “Good apple, three dollar. Special today.”?
Mans padoms jums un sev pašam ir tāds – nevajag kautrēties. Vajag saņemties, droši pietuvoties jebkuram fotogrāfiskajam objektam, kas jūs ir vizuāli ieinteresējis, un nekaunoties droši to bildēt. Lielākajā daļā gadījumu cilvēki neprotestēs, tieši otrādi – jutīsies gandarīti. Galu galā, var jau arī pieklājības pēc uzsmaidīt un pateikt kaut ko līdzīgu “man patīk, kā jūsu košais krekls izskatās uz tā fona – es ceru, ka neiebilstat, ja es jūs nofotografēju…” vai kaut ko līdzīgu.
Jūs būsiet pārsteigti, atklājot, cik daudz var panākt ar pozitīvu attieksmi. Un, protams, kā jau visās citās lietās – labi rezultāti sagaida tos, kas nebaidās. Nebaidās pazaudēt savu drošības lauku, piejot tuvu klāt savam bildējamajam objektam un izdarot tieši to uzņēmumu, kāds bija pirms tam padomā. Tiesa, man pašam gan vēl šis ir jāiemācās pārvarēt.
Bet Mārtiņ Balodi, sabiedriskajā vietā cilvēks reiķinās [nu viņam jāreiķinās] ar to , ka tā vairs nav viņa privātā telpa. Tur nu ir mijiedarbība, gan fotogrāfētājam - gan fotogrāfēamam. Ir bijušas sistuācijas, ka šķiet, ka niknais objekts tuliņ noskaldīs, bet pāris teikumi un jūti, ka šis jau pat mazliet pozēt sāk :)
Protams, tā nav ar visiem .
Lai gan brīnos, ka pēc Tavas preses pieredzes ir vel šādas bailes ;)
P.S. jāiebaksta internet.lmt.lv un EDGE iet.
Protams, atļauju es neprasu un neprasīšu.
Otrs - kamēr paprasīsi atļauju - objekts izkustēsies. Vai arī ja tas ir kautkāds portrets, tad objekts sāks speciāli pozēt utt..
Kamēr nav acī iebūvētas kameras, jāiztiek ar "Snap&Run!" :D
secinaajums - be strong&force will be with you :]
Un ir otra galējība. Citreiz neviena nav, samēra patukšas ielas, bet visapkārt mājas, logi.. un tad uzreiz pāņem tāda sajūta - kā tas izskatīsies, es te tagad saliecies trīs līkumos kaut ko bildēšu, viens pats ielas vidū un kāds to redzēs pa logu!? Arī smieklīgs skats no malas.
Ja tu bildē visu pēc kārtas, tad nevienam nerodas aizdomas, ka tu bildē kaut ko konkrētu (kādu noteiktu cilvēku). Un to kadru vidū vari pamanīties noķert kaut ko skaistu. Vienīgi tad tu izskatīsies pēc japāņu tūrista :)
Un ne vienmēr ir iespējams To nofotogrāfēt, piemēram, braucot pie auto stūres pilsētā vai palūdzot kādam tipāžam viņu nofotogrāfēt (saņemot pozitīvu atbildi) viņs parasti sāk pozēt un lielākā daļa bildes burvības ir zudusi! :(
Turklāt mūsdienās atmiņas kartes ir tik lielas, ka tā noteikti nav problēma.