1600km, 6 dienas. Braucamais apjoms izrēķināts katrai dienai tieši tāds, lai varētu braukt nesteidzīgi, baudīt ceļu un, ja ir vēlēšanās, apstāties, lai pabildētu un apskatītu kādus interesantus objektus vai vietas. Sākām vilkt no Melburnas bez stresa ap 11 no rīta pēc nelielās, pilsētniekiem pierastās rīta čammāšanās, guļot gultā ar laptopiem un bezjēdzīgi sērfojot pa tīklu. Plāns – pirmie 100km pa lielo šoseju līdz piepilsētas miestam Geelong, pēc tam nesteidzīgi 3 dienas gar okeānu uz Rietumiem, uz Adelaides pusi, pa Great Ocean Road, lai trešās dienas vakarā nokļūtu uz raga Cape Jervis, no kurienes mūs (ar visu auto) neliels prāmis pārceltu pāri šaurumam uz netālo Kangaroo Island, kas ir štata lielākais, iespaidīgākais un dabiskākais savvaļas dzīvnieku patvērums. Tur bijām plānojuši palikt 3 naktis, pēc tam lēnā garā ripināties atpakaļ uz Melburnu, šoreiz nevis gar okeānu, bet cauri kalniem. Sapaunojušies bijām kā uz mēnesi – dzeramie, uzkodas, karte un kamera pa ķērienam uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa. Diena bija nedaudz apmākusies un vējaina, taču mēs bijām labā omā.

Drīz vien nobraucām nost no lielās šosejas un nokļuvām uz mazā, skaistā, vijīgā okeānmalas ceļa Great Ocean Road – aptuveni 250km garš ceļš, kas ved gar (ap un virs arī) skaistām stāvām klintīm, mežiem, lagūnām, baltām pludmalēm, maziem, mīlīgiem sērfotaju miestiņiem un vienmēr koši zilganzaļu okeāna malu. Viens no skaistākajiem braucamajiem ceļiem, uz kāda es jebkad esmu bijis – gandrīz tik pat iespaidīgas ainavas kā Tasmānijā. Burtiski katrs serpentīns, izvedot tevi no kārtējās klints aizsega, atklāj paralizējoši zilu okeāna ainavu – eh, ja vien mēs būtu braukuši ar bezjumta roadsteri…

Pirmo nakti palikām mazā, mājīgā Bed & Breakfast iestādījumā Apollo Bay sērferciematā, ar durvīm apmēram 20m no okeāna krasta, pie paveca omulīga pārīša, kas bija ļoti pļāpīgi, no rīta mums uzcepa gardas olas un uzvārīja kafiju. Tā kā bijām tur diezgan agri, vakarā uz laptopša paskatījāmies Prison Break. Nākamā diena bija silta un saulaina, no rīta piecēlāmies un pirms došanās ceļā atradām mazu kafejnīcu ar internetu, kur gūt ikrīta tīkla devu. Kad tas bija izdarīts, uzpildījām Mitsu un devāmies tālāk gar krastu. Tā plānojām turpināt nākamās divas dienas, otro dienu turoties tuvāk pie okeāna un trešo dienu pārbraucot uz lielāku šoseju iekšzemē, jo okeāna ceļš vienkārši beidzās. Braucām un ik pa 5km stājāmies fotogrāfēt ainavas. Mitsu bija drusciņ noputējis, bet darbojās nevainojami. Drīz jau izbraucām no Viktorijas štata un iebraucām Dienvidaustrālijā, kur milzu ceļazīme mūs nobaidīja ar sodu par karantīnas neievērošanu, tapēc mums nācās specialā konteinerī izmest mūsu līdzpaņemtos tomātus (sieru varēja atstāt).

Tuvojoties pirmās ceļojuma daļas galapunktam – Cape Jervis, šosejas palika taisnākas, garākas un daba kļuva aizvien Austrāliskāka – neizmērojami plikas pļavas ar zemiem, krūmveidīgiem, vējā izpurinātiem kokiem, lauku fermas un pēc katra kilometra kāds nobraukts ķengurs vai opusums. Tieši šeit mēs tā īsti sajutām šīs zemes… milzīgumu. Ir jocīgi nobraukt 120km no vietas un neredzēt pat ne vienu dzīvu būtni vai apdzīvotu vietu. Vienkārši taisns ceļš (cik var līdz horizontam redzēt), līdzenumi un viss. Vienīgās ceļazīmes te bija tās, kas brīdina par ķenguriem uz ceļa. Tu tikai brauc un brauc, un brauc, bet ainava praktiski nemainās. Pēc aptuveni stundu garas šādas braukšanas parādās tāda sirreāli cinemātiska sajūta, īpaši ja braucienu pavada kāds maigi elektronisks un noskaņu radošs gabals (es tieši tad klausījos Groove Armada – Vertigo albumu). Pēc vairāku stundu tādas nomierinošas braukšanas, dažiem lauku ciematiem un aitu fermām mēs beidzot izbraucām uz platāka un lielākas nozīmes ceļa, kur pat bija ceļazīmes. Vēl viena priekšrocība šādiem vientuļiem un gariem ceļiem ir tā, ka pa tiem konstanti var braukt ar 120km/h (ātrāk bija neomulīgi). Un, sakot “konstanti”, es to arī domāju – nav apdzīvotu vietu vai citu iemeslu ātrumu samazināt, tāpēc var vidējo ātrumu uzturēt diezgan lielu, attiecīgi veicot lielu attālumu salīdzinoši īsā laikā. Kā uz autobāņa. Saule sāka laisties zemu pāri sausajiem krūmu laukiem, un Mitsu kaut kas sāka aizdomīgi klabēt motorā.

Tuvojoties vakaram beidzot sasniedzām vienu kaut cik ievērojamāku apdzīvotu vietu, kur iebraucām pirmajā motelī turpat ceļa malā – bija paliels nogurums, jo bijām braukuši kādas 8 stundas no vietas. Motelis gluži kā filmās (šausmu filmās) – gara, gara taisnstūraina ēka ar durtiņām un lodziņiem visā tās garumā. Gulēšanai vairāk nekā laba. Šajā brīdī Mitsu dzinējs sāka klabēt jau pamatīgi – tāda pretīga, klaboša metāla skaņa, kas paātrinājās palielinot apgriezienus. Tālāk notika tālsaruna ar ActionMan, kuras laikā viņš virtuāli mēģināja noteikt, kas Mitsu varētu būt par vainu, un es mēģināju telefonu piebāzt pie motora, lai viņš dzirdētu tā radīto troksni. Uz jautājumu: “No kurienes aptuveni klab?” , es atbildēju: “No tās lielās metāla kastes pašā vidū”. Pēc 5 minūtēm, dažām diagnosticējošām darbībām un milzīgas ņirgšanas vaina tika atrasta.

Raksta turpinājums vēlāk. Maza galerija.