![[+]](http://reinistraidas.lv/raksti/wp-content/themes/mxz/img/icon.gif){kind=icon}
Mana jaunā 50mpx kamera!
Nē, bet nopietni. Vai jūs domājāt, ka es jokojos? Galīgi nemaz. Esmu to nodēvējis par Z41B15 un tas ir visnotaļ revolucionārs (protams, pilnā kadra) aparāts, kura iegādei es esmu iztērējis… mazāk nekā viena plika 350D cenu. Agrāk skatījos uz savām fotogrāfijām un prātoju – nu, kaut kā te pietrūkst… – un visu laiku mani nepameta sajūta, ka visām bildēm ir viens kopīgs trūkums – par maz megapikseļu! Ar esošo aparātu arī nebiju īsti apmierināts – lielākoties mazā megapikseļu skaita un mazā sensora dēļ, kas krietni ierobežoja manu vizuāli-radošo fotoizpausmi. Arī kolēģi mani īpaši par pilnu neņēma – regulāri preses konferencēs līda iekšā manā “kopskatā”, kā arī tad, kad es vienreiz gadā aizeju uz futbolu – nāk man klāt un prasa kaut kādu tur “atļauju”. Neko jau viņi nesaprot. Vot, Dedziņš – tas gan man draugs. Lāga vīrelis. Lai nu kā – tagad man ir (starp citu, pirmajam un vienīgajam) šī te revolucionārā kamera, un es paredzu sev strauju izaugsmi tajā pīļu dīķī, ko sauc par Latvijas foto tirgu.
Labi, jokus pie malas, jāķeras pie kā nopietnāka – manas jaunās kameras apskata. Diemžēl, praktisku apstākļu dēļ nevaru piedāvāt jums novilkt un apskatīt 220MB lielo, 48-bitīgo un gandrīz 9000px plato .TFU, nē, .TIF nekompresēto attēlu, ko uzģenerēja mans aparāts. Diemžēl nekādi EXIF dati, kurus izpētīt un publicēt, attēlam līdzi nenāca. Es arī nedaudz nobijos apskatot attēlu tā pilnajā izmērā, lieki piebilst – mans nelielās izšķirtspējas monitors bija tam DAUDZ par mazu. Tā rezultātā ieraudzīju teju vai mikroskopisku sava attēla daļiņu 100% izmērā un no visa tā neglītuma sabijos – graudi teju vai santīma lielumā. Nosolījos turpmāk attēlus skatīt proporcionāli samazinātus un pielāgotus manas darbavirsmas izšķirtspējai – redzēt visu to neaso putru, kas ir 100% palielinājums – pretīgi! Nu, nekas, vismaz tie atlikušie 48mpx paliks, tā teikt, rezervītē. Manam jaunajam aparātam ir vēl viens trūkums – tas ir diezgan… liels.
Labi, man jau kūp galva no muļķību rakstīšanas. Tā kā Melburnas laboratorijas par fotofilmiņas skannēšanu plēš nost ādu (12 Ls par attīstīšanu un ieskannēšanu), es izlēmu iegādāties sev skanneri. Izvēlējos pavisam nedārgo Epson V500, kas savā būtībā ir palagveida skanneris, taču ar speciālu papildus iekārtu 35mm un vēl lielāku formātu negatīvu (vai pozitīvu) skannēšanai. Izrēķināju, ka pēc nieka 40 filmiņu ieskannēšanas tepat pie sevis mājās skanneris pilnībā atmaksāsies. Vēl viens iemesls Epson izvēlei bija (Intel) Mac atbalsts. Par 50mpx nejokojos – skanneris ir ar (sola jau, sola) 6400 dpi izšķirtspēju, kuru ar man nezināmām formulām pārvēršot, skanneris manu negatīvu ieskannē manu digitālo dibenu sperošā 8896×5589px izšķirtspējā, kas ir, nu… nedaudz zem 50mpx? Reāli, protams, es visu skannēju pa taisno uz JPG kaut kādā 1800px izšķirtspējā, jo īpaši dakterēt attēlus (un pētīt to 100% palielinājumu, kā minēju) es nemēdzu. Pietam, skannēšana pilnā izšķirtspējā prasīja 10 minūtes un ģenerēja 220 MB lielu failu – kā tautā saka nāhuj.
Bet, patiesi, kopš es sāku bildēt ar filmu, mans zudušais foto-entuziasms ir atgriezies ar uzviju, laikam jau tādēļ, ka atkal ir tik daudz jauna, ko mācīties un apgūt. Tik daudz dažādu filmiņu, katra ar dažādām, sev raksturīgām īpašībām, toņiem, kontrastu. Ir tik ļoti daudz, ko ar tām var darīt – normālā attīstīšana, ačgārnā. Tad vēl var bezgala ilgi eksperimentēt ar mākslīgu filmas forsēšanu un… bremzēšanu attīstīšanas laikā un vēl, un vēl. Es vēl neesmu izmēģinājis pat piekto daļu no visām populārajām fotofilmiņām. Tagad, kad jau tā diezgan nejaušajam un spontānajam foto procesam pievieno klāt vēl vienu faktoru – skanneri, viss kļūst vēl interesantāk. Kopā ar manu veco Minoltu un f1,4 50mm stiklu (kas ir viss, kas man vajadzīgs) man tagad ir īsteni kruts aprīkojums! Pilnā kadra un 50mpx! Par kopā aptuveni 300 Ls. Argumenti?
Pats skannējot un piekoriģējot līmeņus arī uz savas ādas var daudz spilgtāk izjust filmas īsto un neticamo dinamisko apgabalu, par kuru šeit rakstījis esmu jau ne vienu vien reizi. Piemērs – biju sagrozījis pogas un bilde tika pāreksponēta par vismaz 3 stopiem. Digitālais, vienalga cik tam megapikseļu, vienkārši baltajos, spožajos lauciņos jau sen būtu zaudējis jebkādu informāciju. Filma turpretī to uztver, nu… ķīmiski un saglabā. Pēcāk skannera programmatūra to ļauj izvilkt ārā pāris sekunžu laikā. Dievīgi. Ai, ai, kāds man prieciņš – skannēt pašam savas bildītes. Gan interesanti, gan kvalitatīvāk, gan izglītojoši, gan naudiņa ietaupās. Te var apskatīt dažas pirmās ieskannētās bildītes. Happy times!
Daru jau taa sen,par ciparu kameru pat domaat negribu un filmeeshu tik ilgi,kameer vien filmas razhos.
Un pieļauju, ka pirmās divas rindkopas ir Poda komentāru battl'a teatrāls turpinājums.
baac, riktiigi labaa shtelle! kaa ar 3 dazhaadiem skaniem un tad maaksliigi uztaisiits HDR? ir ir HDR p0k3, bet nu interesanti :D
Un visa nelaime tāda, ka nabadziņš nespēj ieraudzīt ne māklsiniecisku fotogrāfiju vērtības, ne (izrādās!) filmiņas knifus.
Filmiņas knifus varētu tā naivi un mīļi nosaukt par "fotogrāfijas dvēseli".
Tādejādi Dreef varētu svētdien uzaut kājās ūziņas, un iziet pastaigā pa Mālpils plašumiem. Pastaigas laikā viņš varētu nobildēt ar savu ziepiņu 1DsIII kādu pelēcīgu decembra zāles,koka,sarmas bildi un paskatīties - vai ir labāka sanākusi, piem, par šo Dreef aprakstā minēto midformāta bildi:
http://www.pbase.com/hwatt/image/65604288 (uz bildes uzspiežot var vēl saprast kamdēļ filmiņām sāk pēkšņi palielināties pieprasījums un ražotāji pat izmet tirgū jauna tipa filmas).
http://latfoto.lv/fototehnika/927-35mm-digitalais-pilna-kadra-matrica-vai-videja-formata-filma.html
Latfoto oficiālais pārstāvis šoreiz izteicis trāpīgu pašraksturojumu.
Un tagad detalizētāk:
No 6mpix DSLR var izdrukāt lielisku A3 bildi. Man pat ir izdrukātas A2 bildes un visas tās izskatās ļoti pat izcili. Jo patiesībā dēļ visādiem krāsu sajaukšanās knifiņiem, uz matētā papīra bildes reālā informācija sanāk 120-160 punkti uz collu.
Tādejādi 35mm filmiņas fails ar 12-70 mpix informāciju (no augstjūtīgas krāsainas, līdz smalkgraudainai MB filmiņai) ir jau fantastisks overkills lielas izdrukas izgatavošanai.
Roda jautājums - kur tad ir tā vidējā formāta priekšrocība, kur faila izmērs ir vēl kādas četras reizes lielāks par 35mm formātu?
Atbilde ir - perspektīvas attēlojumā, asuma dziļuma attēlojumā (50mm ir tie paši 50mm - tikai uz midformāta tas ir reāls platleņķis, kur modeli var piedabūt tuvāk aparātam un tādejādi iebildēt ar garām kājām, bet ar izblurotu fonu u.t.t.).
Atbilde ir - kvalitatīvākās gaismas vienībās. Lai arī midformātu optika ir izcili kvalitatīva (tikpat asa kā 35mm un asāka, jo tā tika ražota profesionālajam galam un tikai), tad projicējot uz lielāku laukumu bildi, tās optiskie knifiņi (aberācijas, aizplīvurojumi u.t.t.t.) ir mazāk manāmi. Bilde ir telpiskāka.
Digi aprātam vēl ir nianse - tas spēj parādīt tikai tādas krāsas, kādas tā R G un B filtri izlaiž cauri. Tas ir - ne spilgtākas. Un veidotas tikai no šiem R un G un B filtru kŗasu slaikumiem. Filiņu vari izvēlēties ar tādiem toņiem kādiem gribi. Un iziet pelēcīgā dienā ārpus mājas un pēctam izvilkt no tās pelēcības fantastiskas krāsiņas un tonīšus. Digi šo nevar.
Par Dreefa Marka Dinamisko Diapazonu. (DMDD) Dreef Kāzu fotogrāfu lapā un savā diletantu rakstā atsaucas uz Dinamisko diapazonu tabulu kā baigo svētulību, ko publicējis DXO optics. Dīvaini, ja apskata Tā paša Pentax K20D un DMDD dinamiskā diapazona vērtības dpreview.com, tad Pentax k20d dinamiskais pielietojamais diapazons ir EV9 kamēr DMDD ir EV8,6. Turklāt Dpreview testē aparātus ar standarta iestādījumiem, kamēr Pentaks jaunajos aparātos ir iespējams ISO iestādījums ar D-Range. Tas ir - DInamiskais diapazons tiek vēl nedaudz pastiepts uz abām pusēm. Atšķirība ir jūtama tieši gaišajā galā - pardedzinājumi ir retāki.
Ar šo es gribēju teikt, ka DPreview ir gana ticams resurss, bet viņiem rezultāti sanāk kardināli pretēji.
Tādejādi Dreef varētu droši mēģināt no smieklīga matiera palikt par nedaudz analītiskāku apskatu rakstītāju un apskatīt vairākus informācijas avotus vienlaikus, nevis klaji nozagt melīgu informāciju un pēctma uz visiem dusmoties. Jo pats vēl svešjiem un saviem meliem ir noticējis.
Tagad par Clark Vision.
Par šo lapu es dikti priecājos kad man vēl bija Panasonic Fz10. Un tieši par dinamisko diapazonu kur kanons salīdzināts ar velvijām. Visus tos rakstus esmu vairākkārt pārlasījis un vairākkārt ar to piesaukšanu saskāries dažādos ārzemju forumos.
Jo batlālijas Filmiņa vs Digitālais ir tehniskās fotogrāfijas popoulārākā nodarbe.
Un lūk - Clark Vision pētījumi ir tik gudri un analītiski spēcīgi uzrakstīti, ka cilvēki tiem nevilšus notic. Bet patiesībā tās ir pilnīgas muļķības.
Arī šeit Dreef varētu pacensties un iedziļināties tēmā rūpīgāk. Reku, Dreefam pārdomas:
http://shutterclick.smugmug.com/gallery/6616619_YJEwK#424020444_n2LsD-O-LB
Turklāt jānēm vērā, ka Nikon Coolscan 9000 (2000$) salīdzinot ar pēdējās paaudzes Hasselblad Flextight X5 skaneri (20 000$) ieskanētāss filmiņas būtiski atšķiras tieši no detalizācijas, toņiem un dinamiskā diapazona.
Ja Clark Visions nav mācējis ieskanēt Fuji pašu asāko filmiņu un tādejādi viņa tabelēs tā parādās neasāka par nepārāk asu uzskatāmo Velviju, tad Clark Visonu pat tādam bļaustīgam diletantam kā Dreef nevajadzētu ņemt vērā.
Tā lūk ir ar to: "jo Latvijas internets pilns ar melīgu informāciju".
Lai tā nebūtu, tad man jau humanitārajā vidusskolā iemācija, ka jebkuras tēmas atspoguļojumā nepieciešams ietvert arī otras puses skatījumu.
Neba Dreef ir tik liels narciss, ka dzīvojis ar pārliecību, k atmaskos pasaules lielāko kļūdu un visi tie filmiņu bildētāji patiesībā ir baigie lohatroni :)))
Bet vissmieklīgākais, ka nākamajā palagā Dreef vinekārši un bezgala subjektīvi aizstāvēs savu pozīciju, neņemot vērā pašu galveno - ja tēlo objektīvu mediju (latfoto.lv nosaukums vien kā no zvaigznēm norauts, Hameleons tikai vēl krutāks mums ir ar Best Photo), tad nepieciešams jebkuru tēmu apskatīt no vairākiem skatu punktiem, sniegt normālas atsauces un tad jau varēs virsū rakstīt - autors Dainis Dērics.
Viņi raksta: "This shows that the Canon 1D Mark II has a much higher dynamic range than either Fujichrome Velvia slide film and Kodak Gold 200 print film. Kodak Gold 200, in this test, showed 7 stops of information, Fujichrome Velvia 5 stops, and the Canon 1D Mark II, over 10 stops of information!" Un arī viņi fotografē uz filmiņu un ne jau pirmo dienu:
http://www.clarkvision.com/galleries/gallery.large_format/index.html
Tātad tā ir tā "otras puses" objektīvā informācija, vai arī ir vēl kas piemirsts?
Klarkvižins varētu apskatīties šo: http://shutterclick.smugmug.com/gallery/6616619_YJEwK#424020444_n2LsD-O-LB
Un tad savās stulbumā ieskriet ar galvu sienā. Jo velvijas raksturīgās iezīmes ir pustoņi, krāsas un toņu pārejas. Tur nu nekāds diapazons nav nepieciešams.
Klarkvižins paņem filmiņu ar kuru jābildē ar speciāliem gaismass mērītājiem (!) turklāt bildējot jālieto ND un polarizācijas filtri (savādāk visi iesācējbildētāji sūdzas, ka nekas nesanāk) un... Jūtās lepns, tas klarkvižins.
Ne par to es gribēju pateikt. Diskusiju var turpināt bezgalīgi (es zinu un bezgalīgi Dreef runās pretim) es gribēju pateikt, ka tiem rakstniekiem, kas raksta publiskus parakstus vajadzētu ievērot elementārus principus - spēt ievērot neitralitāti. Spēt apskatīties vairākus informācijas avotus par tēmu. Nevis vienkārši pasludināt ka tas tā ir un viss: "jo Latvijas internets pilns ar melīgu informāciju. Šādas amatieru lapas, kas propogandē pašiem nesaprotamas lietas".
Tad sanāk, ka filmiņa šādā testā liekas vispār būtu ar dinamisko diapazonu zem 5 EV.
Liekas viņi testē tikai pārejas no melnā uz balto (kā parasti neviens netestē) un sanāk, ka profesionāliem aparātiem dinamiskais diapazons ir mazāks nekā amatierklases fotoaparātiem: Nikon D3 ir 8.6 EV, 1Ds Mark III arī 8.6 EV ar visu "Highlight Tone Priority" utt. Bet tas vēl nav viss, jo sanāk, ka pie ISO 100 ir tāds pats dinamiskais diapazons kā pie ISO 400, kas tikai liecina par testēšanas neprecizitāti.
Vai Klarkvižins ir lepns, nav iznāms, bet tas ka viņi nav iesācēji fotografējot ar vidējā formāta filmu, tas viennozīmīgi ir skaidrs pēc viņu fotogrāfijām, salīdzinot ar iekopēto shutterclick garleriju, kur atkal nav skaidri testēšanas nosacījumi. Ko tur cilvēks centies parādīt un notestēt? Arī citās galerijās viņam nekas nav saprotams, piemēram, http://shutterclick.smugmug.com/gallery/4073993_xsuVC#252298250_8yaGi
Varētu arī to ielikt kā paraugu, ja kaut kas būtu saprotams, bet viens ir skaidrs, ka ar Canon 40D tādu attēlu iegūt nav iespējams. Tātad, cilvēks ar kaut kādu pašdarbību visticamāk nodarbojas un mēģina kaut ko testēt savādāk nekā to dara visi citi.
Dpreview savukārt raksta: "Although it won't bring back grossly overexposed shots the Mark III's sensor gives you more than a stop of usable headroom to play with if you shoot raw. As the examples below show, even at -2.0 EV you'll often get something usable (though if you look closely at the second example you'll see areas where the highlight are completely clipped). Note: all the samples below have been converted from raw at a reduced file size to speed up downloads."
Tagad liekas skaidrs kurš tests ir profesionālāks un kur rodas tā atšķirība. Un DXOMark aparatūra arī liekas profesionālāka:
http://www.dxomark.com/index.php/eng/Technologies
un kompānija nav tikai bāzēta Anglijā kā tas ir ar Dpreview:
http://www.dxo.com/intl/image_quality/contact/locations
Ja Tev ir (vai ir pieejams, vai ir zināms kur ir) augsta līmeņa ekrāns un vidēja formāta slaidu projektors, es būtu ļoti ieinteresēts papriecāties par šādām bildēm! Esmu pat gatavs šādu pasākumu apgādāt ar uzkožamajiem, aliņiem un konjakiem.
Protams, visas mūsdienu izdrukas (parasti tā vai tā spiestas iziet) caru tiem 8bitiem, RGB un printeru iespējām.
Kamēr diapozitīvs projektcijas rezultātā spēj savus zilos, sarkanos u.c. toņus izspīdināt tik spilgtus, cik spilgtus grib - neatkarīgi no tā kādi biti ir jpg failiem un ko spēj noķert matricas filtri, un ko spēj attēlot monitors.
Jā, esmu redzējis Velvijas vidējā formāta projekciju. Zinu kāda sajūta to skatoties un sajūtoties "itkā būtu tur".
Es to viņa pirmo linku izķeksēju no fotoneta foruma - tur bija arī apraksts. DOmāju, ka otrajam linkam arī tur ir apraksts - ja to pagoglē un pieliek klāt + photo.net.
Bet man viss ir saprotams un liekas interesants - tur ir redzams budžeta flatbed skaneris (500$) Nikona Coolscan filmiņskaneris (2000$) un filmiņa, kas pētīta mikorskopā. Un arī Kanons parastais, digitālais. Filmiņa visdrīzāk ir 35mm.
Projektors šajā shēmā ir padsmit procenti no galvenās vērtības. A bet galvenā vērtība ir superduper pārklājumos esošam pareizam, guldam un balti spīžīgam ekrānam - kas bliež atpakaļ tos projicētos toņus. Bet te man jāsaka "take it with grain of salt", jo par ekrāniem un projektoriem neko nezinu, neesmu īpaši iedziļinājies un atgremoju tikai to kas garāmskrienot dzirdēts.
> DXOMark aparatūra arī liekas profesionālāka:
Ko nu ņemies. Tāpats skaidrs, ka Marks III ir nenormāls overkills un pārmaksājiens pavisam vidusmēra latvijas bildētājam, kāds ir, piem, Dreefs.
Labāk paskaties kā pentax k10d lidinās pa kosmosu (tas jau otrais lidojums!) un neko - viss 450 RAW bildītes bija ņemamas. Pat ar sauli kadrā. Domāju, ka pasākuma apraksts jau tev neinteresē, jo pēdējā laikā nemāki vairs rakstus smuki un nezogoši pārpublicēt.
http://flickr.com/photos/arena5/