Lauki. Lauki visur ir vienādi. Miestu sauca Warrnambool. Viena gara iela, abās pusēs mazas, divstāvīgas mājeles ar veikaliem (vairāk gan spēļu automātu iestādēm). Pēc skata, protams, kā jau visa leģendārā Austrālijas tipiskā arhitektūra – atgādina krāsainas kastes ar caurumiem. Dažas vecākās mājas, kā, piemēram, miesta dome vai pašpārvalde, kas, iespējams, tikusi uzcelta zeltraču laikos, atgādina kaut no vesterniem, taču ar reālu austrumu piegaršu. Kā no austrumu vesterniem, ja tādi būtu. Turpat pāri ielai Fish & Chips, gaļas pīrāgi, kafejnīcas, DVD noma, auto mazgātuves (daudz). Pa ielu pārvietojas praktiski tikai vecāki un jaunāki Holden Commodore – Austrālijas aizstājējs Latvijas kaut kur Bolderājā reģistrētam, apdauzītam 1989.gada 3-sērijas BMW. Vismaz to īpašnieku tips nudien līdzīgs. Iepazīstieties – Austrālijas urla. Īss, drukns, ļoti, ļoti brūns, nedaudz notetovējies aborigēnu (vai pus-aborigēnu) sajauktas izcelsmes čalis ar trenniņbiksēm, rūtainu flaneļa kreklu, instrumentu-rīku jostu un, visbiežāk – zaļo atspīdošo vesti, jo noteikti “strādā uz ceļa” kaut kur tuvumā. Runā ar tādu akcentu, ka grūti noteikt, vai tā vispār ir angļu valoda. Kā jau laukos – daudzi ir reibumā. Meitenes arī palielas, ar sportiskām biksēm un botām, vazājās bariņos pa galveno ielu un ļoti skaļi čalo. Austrālijā sievietes vispār ir ļoti skaļas, nez kapēc.

Pārējie, godīgie darbacilvēki, kas nedzīvo tikai no Austrālijas valdības pabalsta kaut kādu aizvēsturisku pāridarījumu dēļ, brauc ar sedanveidīgiem kravas auto (speciāls virsbūves tips, kas nekur citur pasaulē nav ieraugāms), vai L200-veidīgajiem džipiem, arī ar kravas nodalījumiem, kuros ved aitas vai labību. Savādi, jo šis miests ir tikai kādus 500km no Melburnas. Interesanti, kas tad notiek kontinenta vidienē?

Mēs esam iečekojušies kaut kādā Motor Inn motelī un meklējam vakariņas. Atrodam kaut kādu itāļu restorān-bistro-tipa kafejnīcu, kur dod sakarīgas pastas un salātus. Pasūtām ņemšanai līdzi, jo sēdēt ēdnīcā starp lauku ģimenēm, kas svinīgi (ar saviem kravas auto) sabraukuši paēst vakariņas, negribas. Paēdam motelī. Man nav mierīgs prāts par Mitsu motora klabēšanu, es zvanu draugam. Diezgan īsā laikā noskaidrojas, ka braucam (laikam jau labu laiku) bez eļļas, brīdinošā indikatorlampiņa laikam izdegusi. Izvelku garo kātu, noslauku, nomēru – točna, eļļas nav vispār. Uzmanīgi braucu uz tuvāko benzīntanku, nopērku kaut ko un ieleju – troksnis pazūd. Mani pārņem patīkama uzvaras sajūta.

Nākamajā dienā paēdam brokastis apšaubāmā iestādījumā un turpinam ceļu uz Cape Jervis. Braucam atkal pa skaistiem, gariem ceļiem. Daba, atkal pietuvojoties okeānam, sākt palikt zaļāka un kalnaināka, kas patīkami. Apstājamies tikai uzpildīties, jo prāmis ir jau 18, bet no sava lauku miesta iztaisījāmies tikai 12 no rīta. Kad nokļuvām līdz prāmim uz Kangaroo Island, uzzinājām, ka pirms diennakts zibens uz salas izraisījis vairākus bīstamus mežu ugunsgrēkus, kuru dēļ tagad 4/5 no visas salas ir slēgta. Kad mums piedāvāja atdot naudu par biļetēm, brīdi padomājām, vai labāk nebūtu braukt kaut kur citur. Beigu beigās tomēr izlēmām braukt, jo citādāk velti tik tālu būtu atbraukuši. Pati sala bija interesanta, kalnaina un smuka, taču mēs varējām pārvietoties tikai pa vienu šoseju no ostas ciematiņa līdz galvenajam ciematam Kingscote, uz katra šosejas krustojuma dežūrēja policija, un praktiski visi mazāki un lielāki sānceļi bija slēgti. Katrā apdzīvotā vietā bija pilns ar ugunsdzēsējiem un ambulances mediķiem, kas pamazām tur tika mobilizēti no visa štata, jo degšana bija liela un nopietna. Gaisā varēja saost deguma smaku.

Degšanas dēļ nevarējām apskatīt 80% no tā, ko bijām ieplānojuši – ne jūras lauvu pludmali, ne dažas no bākām, arī nevienu no lielajiem brīvdabas dzīvnieku parkiem. Tomēr redzējām mazos pingvīnus, dažus valabijus (vai mazus ķengurus), opusumus (lielākoties nobrauktus ceļa malā), vairākus pelikānu barus, daudz dažādu jokainu mazu un lielu putnu, savvaļas papagaiļus. Izbraucām arī mazā 2 stundu braucienā ar motorlaivu pa tuvajiem līcīšiem – kapteinis mūs aizveda uz seklu vietu, kurā katru dienu iepeld spēlēties vesels delfīnu bars. Tos tad arī atradām, un tā tie tur kādu laiku ieinteresēti peldēja apkārt mūsu laivai, ik pa brīdim iznirstot un izbāžot savas galviņas ārā no ūdens lai uz mums paskatītos. Delfīnus savā dabīgajā vidē tik tuvu dzīvē nekad nebiju redzējis un tie man ļoti patika. Viens pavecs pārītis, kas arī brauca laivā, kāpa ar viņiem peldēties, bet mēs atturējāmies, jo bija ļoti vējains un pavēss.

Sala bija feina, ar vairākām simpātiskām vietām, kalnu skatu punktiem, kur uzrāpties, un tā tālāk, taču mēs, abi būdami pilsētbērni, drīz vien sākām besīties par nežēlīgo civilizācijas trūkumu – uz veikalu jābrauc 20km, visu ciet taisa jau pēcpusdienā, paēst īsti nav kur – divas vietas uz visu miestu. Un pats galvenais – insekti un mušas. Mušas bija vienkārši neciešamas. Laikam tad bija kaut kāds mušu vairošanās laiks, jo atlika tikai izkāpt no mašīnas uz 3 sekundēm, kad klāt jau bija padsmit mušas, visas ar mērķi ielīst tev mutē vai ausīs. Mušas nebija vienīgais traucējošais apstāklis, bija arī vēl simts visādu savādu un iepriekš neredzētu kukaiņu, kas izmantoja katru iespēju, lai pie mums ielīstu, īpaši vakarā, mūsu īrētajā mazajā mājiņā. Fui, fui, fui. Tā nu, braukājot pa vēl neslēgto salas daļu, mēs ātri vien visu bijām apskatījuši un izlēmām sākt atpakaļceļu dienu ātrāk, nekā bija plānots. Paspējām uz pēdējo dienas prāmi, vakarā jau bijām uz kontinenta un pārnakšņojām kārtējā šoferu motelītī simpātiskā miestiņā pie okeāna – Victor Harbour.

Atpakaļceļš nebija īsti ievērības vērts, jo spiedām pēc iespējas ātrāk atpakaļ uz Melburnu, braucot pa taisnāko iespējamo ceļu. Izņemot, protams, ka vienā brīdī Mitsu ieslēdzās sarkanā brīdinājuma zīmīte. Kādu brīdi atkal braucu ar neomulīgu sajūtu, jo nebija skaidrs, ko tā īsti nozīmē, izņemot “kaut kas ir slikti”. Beigās atradu bardačokā auto lietošanas pamācību (RTFM, kā vienmēr) un uzzināju, ka attiecīgā lampiņa nozīmē to, ka bremžu (laikam) šķidrums iet uz beigām. Iebraucu kaut kādā lielceļa servisā, kur draudzīgs onkulis atvēra motorā iepriekš nepamanītu plastmasas bačoka vāciņu un ielēja tur kaut ko zaļu. Lampiņa izdzisa, un mēs turpinājām braukt. Neilgi pēc tumsas iestāšanās jau braucām pāri varenajam Western Ring Road, kas ir milzonīgs vanšu tipa tilts, kas no šosejas pārved tevi pāri visai Melburnai un ieved teju vai pašā centrā. Skats, kāds no šī tilta paveras uz naksnīgo Melburnu, ir hipnotizējošs.

Kopumā esmu ļoti apmierināts ar braucienu, kaut vai tādēļ, ka pirmo reizi iznāca tā nopietnāk pabraukāt pa Austrāliju. Kaut neaizbraucām ļoti tālu, to izmēru, plakanumu un vientulību uz ceļa es sajutu ļoti labi. Redzējām arī vairākus lauku miestus (kas gan visi vienādi), dažas skaistas piekrastes pilsētas un simtiem elpu aizraujošu dabasskatu turpat pie ceļa.

Zemāk dažas bildītes, kuras neieliku savā flickr lentā, jo likās par tizlu:

1. Pingvīni
2. Pīppauze
3. Es pludmalē
4. Skats uz okeānu
5. Pie okeāna uz salas
6. Līkais ceļš
7. Laikam vēl viena pīppauze
8. Kaut kur pie okeāna vēlreiz
9. Vēl viena ainava
10. Garš ceļš priekšā
11. Miests, iela
12. Vēlreiz pie okeāna
13. Skats uz okeānu no kalna
14. Lauku ēka