Korporatīvā blogošana man patīk.
Kaut “blogot par blogošanu” ir pārāk modīgi – korporatīvās blogošanas koncepts man ļoti iet pie sirds, es atzīšos. Kaut kādu iemeslu dēļ man ir iepatikusies ideja par grupveida… blogu. Kapēc – nezinu. Varbūt tapēc, ka es šad tad iedomājos, cik kvalitatīvs un interesants varētu būt vairāku cilvēku (kompānijas) blogs, ja tur rakstītu “pareizie” cilvēki. Nedaudz mani iedvesmoja Amigo blogs, kas nebūt nav ideāls, bet ir solis pareizajā virzienā. Dzīvs piemērs. Ar pašu Amigo man sakara nekāda, taču tagad es zinu, kas tur strādā, ka viņi nesen ir mainījuši biroja telpas un visādas citādas it kā man šobrīd nesvarīgas lietas, kuras es tā īsti negribēju zināt, bet uzzināju, lasot viņu blogu. Vēl mani fascinē, cik liela vērtība varētu būt šādai mazai un it kā nenopietnai lietiņai. Padomājiet par to. Tā var būt radoša vide un daļa komandas. Tā ir nodarbe, tas ir rīks, tā ir vesela platforma. To var izmantot tik daudz dažādiem mērķiem – informācijai, PR, reklāmai, komunikācijai. Varbūt vienkārši priekam un smieklam. Labi, interesanti un lasāmi rakstiņi ar nedaudz gaumi un pozitīvismu var izrādīties par cēloni neganti veiksmīgai kampaņai un pozitīvai publicitātei. Korporatīvais blogs var…
Kas notiek? Blogošana ir jauna. Blogošana ir new age. Blogi šobrīd ir karsti. Jums nemaz nav ne jausmas, cik ļoti ikdienā kādai noklīdušai dvēselei var palīdzēt vienkārši “kaut kas jauns”. Kaut kas jauns vienmēr saistās ar sakāpinātu interesi, entuziasmu un gandrīz vienmēr beidzas ar pozitīvu pieredzi, varbūt kādu pārdzīvojumu un, es nebaidos šī vārda – prieku. Protams, “jauns” arī bieži saistās ar bailēm un nedrošību, bet ir zināmas reizes un gadījumi, kad cilvēce šīs te lietas ir bez grūtībām pārvarējusi.
Blogošana var būt lēta un var būt dārga. Pozitīvi ir tas, ka praktiski jebkura kompānija šādu lietu var ieviest jau savā esošajā… erm, infrastruktūrā, jo blogs ir vienkārši kompānijas tīkla lapas sadaļa. Tātad ar tehniskām lietām saistītās izmaksas ir praktiski nekādas. No otras puses, blogošana ir vizuāla un tekstuāla satura radīšana, un ne visi spēj radīt saturu, proti – ja korporatīvo blogošanu piekopj nopietnā līmenī, visticamāk, ka tam vajadzēs algot profesionāļus, kas nemaksās lēti. Vēl vairāk – es domāju, ka korporatīvā blogošana pavisam drīz tiks iekļauta visos reklāmas, PR un komunikācijas kompāniju pakalpojumu klāstos, galu galā tā taču ir… reklāmas kampaņa, skaties uz to, kā gribi. Velns, ar to jau tas nebeigsies – drīz to savā uzraudzībā ņems personālvadības un atlases kantori, un pavisam drīz mūsu darbinieki attapsies žāvājoties kaut kādā garlaicīgā seminārā par tēmu “Blogošana vadītājiem: kas jāzina”. Patreizējā situācija gan vairāk velk uz “Blogošana tējkannām”, taču tas mainīsies drīz. Pavisam drīz. Pagaidām gan korporatīvā blogošana ir piemērota tikai drosmīgajiem un inovatīvajiem.
Katrā ziņā, tā sen jau vairs nav kaut kāda datoriķu nodarbošanās. Internets ir medijs. Publicitāte šajā medijā sniedz visu to pašu, ko publicitāte jebkurā citā, atļaušos teikt – vecajā, medijā. Varbūt šodien vēl ne, bet es domāju, ka drīz blogus lasīs vairāk cilvēki, nekā skatīsies “Panorāmu”.
Es nezinu, vai bibliotēku blogus arī var pieskaitīt pie korporatīvajiem blogiem, bet arī šajā nozarē ir izkustējies ledus, un dažas mazās bibliotēkas veido savus blogus. Lai arī tas ir apsveicami, man tomēr būtu interesanti lasīt kāda LNB darbinieka domas par digitalizāciju, vai citas lielākas bibliotēkas direktora interpretāciju par dažādiem notikumiem.
Tomēr, vai Tu vari iedomāties, par ko varētu rakstīt nopietnas kompānijas, kuriem ir nopietni klienti? Diezvai viņiem vispār ir ko rakstīt, jo šādos kantoros parasti tiek viss turēt lielākā slepenībā.
Protams, var jau paraklamēt kādu jaunu produktu, bet tam jau ir domātas parastās statiskās mājas lapas.