![[+]](http://reinistraidas.lv/raksti/wp-content/themes/mxz/img/icon.gif){kind=icon}
Smiltis ir visur.
Ir cilvēki, kas varētu visu dienu zvilnēt pludmales smiltīs. Es nē, jo man riebjas smiltis. Smiltis ir viena no kaitinošākajām, nepraktiskākajām un tizlākajām substancēm, kāda vispār ir. It īpaši Austrālijā, kur tai pievienojas vēl daži kaitinoši apstākļi, padarot “braucienu uz pludmali” par vienu vareni tizlu pasākumu. Kapēc? Pieņemsim, ka šodien ir karsti un tu brauc uz pludmali.
Karstums. Pirmkārt, saulainā vasaras dienā pa smiltīm normāli nevar pastaigāt, neiegūstot 2.kategorijas apdegumus uz pēdām. Tu, ieraugot zaļzilo okeānu, ar priecīgu un sajūsmas pilnu skrējienu ietesies pludmalē, tikai lai pēc 3 sekundēm ar brēcienu skrietu lēkājot atpakaļ, saprotot, ka nekur jau glābties nevar, un uzlecot uz kāda sveša dvieļa.
Labi, tu esi novilcis drēbes (bet palicis čībās) un iekārtojies. Tev nekavējoties ir jāņem spainītis ar 30+ pretapdegumu krēmu (te nekas vājāks par “30″ nemaz netiek tirgots) un jāiesmērējas, pretējā gadījumā pēc stundas gaisā sāks izplatīties piedegušas ādas smaka. Tagad tu sēdi uz karstām smiltīm, viss iesmērēts, spīdīgs un lipīgs – kas nudien ir tieši tāds agregātstāvoklis, kāds man pludmalē ir nepieciešams. Pēc pusstundas tu esi ne tikai lipīgs un spīdīgs (jo jāsmērējas šeit ir konstanti), bet arī smilšains, jo vējā aizpūstie smilšu graudiņi ar sajūsmu pielīp pie lipīgi mitrās ādas. No lielā karstuma tu, protams, svīsti. Tas tevi padara vēl mitrāku un, attiecīgi – vēl smilšaināku pilnīgi visās vietās, arī tajās, kurās smilšu parādīšanās varētu būt raksturojama “eu, kā TUR var smiltis tikt?”. Cepuri tu drīksti noņemt tikai tad, kad ej peldēties – pretējā gadījumā saulesdūriens garantēts.
Ilgi svīst acīmredzot nav patīkami, tapēc jāiet ir peldēties. Ūdens ir tik silts, ka atvēsinājumu no tā sajust ir neiespējami. Ja tev ir grandiozi paveicies, un tev kāju nenokož haizivs vai indīgā medūza neizraisa ķīmisko apdegumu, tu iznāc no ūdens priecīgs, izskalojis no visām savām starpām smiltis (un arī saules krēmu, kas tur bija pirms tam). Kad tu nožūsti, tu atklāj, ka tagad smilšu vietā viss esi pārklāts ar miljons sīkiem sāls kristāliņiem. Ilgi tāds sauss un bez smiltīm tu arī nevari palikt, jo atkal sāc svīst, un tad vēl steidzīgi ir jāiesmērējas ar sauļošanās krēmu. Pēc 10 minūtēm tu atkal esi slapjš un aplipis ar smiltīm un sāli. Tam visam fonā tev nežēlīgi slāpst, jo karstums, svīšana un sālsūdens, kā zināms, izraisa šādu reakciju. Tu somā sāc meklēt padzerties, bet uzpūš vējš, un tagad smiltis ir ne tikai uz tevis, bet arī tavā somā – visticamāk uz fotoaparāta, iPoda un visa cita, kam ļoti nepatīk smiltis. Izņemot pudeli un padzeroties tu ar apdedzini muti, jo ar šausmām atklāj, ka šķidrums tajā ir ievērojami uzkarsis.
Šobrīd jau tu esi sasniedzis tādu kā “nu i nafig” stadiju un sāc domāt par braukšanu mājās. Tiek izkratīts mitrais un smilšainais pludmales dvielis (vēlams virsū kādai daiļavai) un čāpots uz auto. Kad tu esi nokļuvis līdz mašīnai, smiltis ir tev kabatās, ausīs un matos. Tālāk, ja vien tu visas savas pludmales drēbes un mantas neievieto speciālā karantīnas ķīmisko vielu maisā, arī viss mašīnas salons būs ar smiltīm, kuras izslaucīt praktiski nebūs iespējams bez 3 stundu garas darbošanās ar kompresēta gaisa balonu un mikroskopisku birstīti.
Pēc stundas tu ar sevi smiltis esi sanesis arī savās mājās, dušojies un lamājies. Izrādās, ka esi vēl arī krietni nodedzis purpursarkans, jo esi atradies ūdenī bez pretapdegumu krēma veselas 30 sekundes un pa to laiku jau paspējis “pieķert”. Fotoaparāta objektīvā kaut kas griežot gredzenus čerkst, jo kāds smilšu graudiņš ir paspējis nokļūt tā zobratiņos. Tad vēlreiz jāizskalo mute, jo tur kaut kas starp zobiem kraukšķ.
Tad tu atvēsinājies sēdi uz dīvāna ar laptopu, dzer vēsu, svaigu apelsīnu sulu un domā – “nē, rītdien uz pludmali nebraukšu”.
Es, kaut kādi neatceros ka atgriežoties no Jūrmalas smiltis ir visur un jālieto “eu, kā TUR var smiltis tikt?”
Pievienojos Tev smilshu necieshanas jautaajumaa. BRRRR. Ja runaa par Latviju, tad vismaz Saulkrastos taas ir rupjaakas un, attieciigi, cieshamaakas :)
un visvairāk ir žel fotoaparāta..
jo dabūt laukā to vienu smlšu graudiņu ir neiespējami!!
un tas tā kaitina!!!
Pārbaudītas vērtības. Kopš tās reizes ij neiedomājos vairāk uz pludmalēm ņemt atskaņotāju.
Brauc uz savu jūru vēlākā pēcpusdinā vai vakarā - papeldēties un siltā (nevis karstā) gaisā apskābekļot miesu!!! Tas varētu būt patīkami.
Smiltis - pofig. Traucē? Tehnikai jā (foto zooms nomira 4ever), pašam nē. Latvijā tāpat uz pludmali nevar ņemt tehniku, man pat auto atslēgas bail līdzi ņemt, jopašizinietkāpēcjohaidī (zaglīgā tauta nevis smiltis)
Vienīgais kas man karstās pludmalēs pie ekvatora traucē ir sāls un medūzas
P.S. Ko tad tu iesaki, zaaliitee guleet, vai? ;)
mozhet labaak braukt ar divriteni.