Kam tieši tiek kino veidošanā izmantota tā saucamā klapīte? Angļu valodā tā tiek dēvēta par slate vai clapper board, un pārsteidzoši daudz cilvēku nezina, kam tieši tā tiek izmantota. Izņemot, protams, to, ka to vienmēr iebāž kadrā, kaut ko nokliedzas un tad izdara to tradicionālo klap! skaņu. Patiesībā tās nozīmei, pēc nelielas loģikas un pamata zināšanu pielietošanas domu procesā, vajadzētu būt diezgan elementāri saprotamai. Bet es tomēr paskaidrošu, jo man tas pašam šķiet vareni interesanti.

Klapīti lieto divu iemeslu dēļ – viens ļoti būtisks, otrs mazāk būtisks. Pirmkārt, fundamentāli ir jāsaprot, ka kino kā analogs formāts ir mēms. Bez skaņas. Tieši tāpat kā tava vecā Zenit-E fotokamera, kino kamera saķer tikai attēlu. Nu labi, jaunajām un platajām 35mm kinofilmām ir speciāls magnētisks celiņš skaņas ierakstīšanai, bet to pagaidām atstāsim maliņā, jo, lai saprastu klapīti, ir jāsaprot, kā bija pirms 50 gadiem. Likums ir tāds, ka skaņa nekad netiek ierakstīta sinhroni kopā ar bildi, kā tas ir visām normālām video kamerām. Pašā pamatā kino kameras ne ar ko īpaši daudz neatšķiras no filmas fotokamerām, izņemot to, ka maza metāla filmas konteinerīša vietā ir vajadzīgs vesels lentas kambaris, kas bieži vien ir lielāks par pašu kameru. Tātad – skaņas tur nav, ir tikai attēls. Attēls uz emulsijas tiek veidots ar ķīmiskas reakcijas palīdzību.

Tādēļ situācijās, kad kadrā notiek dialogs (diezgan bieži), skaņa tiek ierakstīta, taču nevis kamerā (jo tur ir lenta), bet gan kādā ārējā avotā. Šis “avots” visbiežāk ir džeks ar pārnēsājamo Fostex PD-4 aparātu, kam ir pieslēgts jaudīgs mikrofons un kurš ieraksta skaņu digitāli uz nelielām DAT kasetītēm. Šodien, DAT kasetītes tiek graduāli nomainītas pret līdzīgiem aparātiem ar cietajiem diskiem, bet par to arī citreiz. Vēlāk, kad safilmētais materiāls ir attīstīts un tiek gatavots montāžai, skaņa ir kaut kādā veidā jāsinhronizē ar bildi, pretējā gadījumā kino montieris nošautos, uzzinot, ka viņam vienā kaudzē ir 30 stundas ar dialogu epizodēm un otrā kaudzē ir 20 kasetes ar ierakstīto “skaņu” bez nekādas informācijas par to, kuri dialogi varētu būt kurai epizodei. Citiem vārdiem sakot – pirms montāžas attēls un tā skaņas pavadījums ir jāsinhronizē. Agrāk, kad pasaule vēl nepazina datorus, skaņas operators, sinhronizējot bildi un skaņu uz kaut kāda tvaika aparāta vai velns viņu sazin kā, ko toreiz izmantoja, par atskaites punktu jebkurā epizodē lietoja to klap! skaņu. Kad klapīte tiek aizcirsta, tā izdod asu skaņu, kura iereģistrējas ne vien skaņas ierakstā, bet arī uz ekrāna – tieši tapēc tā tiek vienmēr aizcirsta tieši kameras priekšā. Tas ir tapēc, lai kamera redz kurā brīdī noskan tas klap!. Pēcāk sinhronizētājs, klausoties ierakstu, sameklēs to aso skaņu, kas simbolizēs epizodes sākumu, projektorā uztīs attiecīgās epizodes attēlus un abus “nopauzēs” perfekti tajā vietā, kur būtu jāatskan klap! skaņai. Tad viņš spiež “aiziet”, un skaņa un bilde tiek sinhroni sarakstīti kopā.

Par laimi, pasaule ir gājusi tālu ceļu, un sen jau vairs nav nepieciešams “uz dzirdi” sinhronizēt attēlus ar skaņu klausoties uz klap! Noteikti būsiet redzējuši tās klapītes, kam priekšā skrien daudzi sarkani cipariņi. Tas ir tapēc, ka skaņa tiek ierakstīta uz lentas, un visām lentām parasti ir tāda lieta kā laika kods (no angļu val. time-code), kas skaita lenti līdz pat kadra precizitātei (vienā sekundē ir 25 kadri). Klapīte ir savienota ar skaņas ierīci, un uz klapītes tiek attēlots precīzs audio kasetes laika kods. Tiklīdz ieraksts ir palaists, cipariņi skrien. Vairs reāli nav nepieciešams to klapīti klapēt, jo kamera vienkārši pirms dialoga vai jebkādas citas darbības kadrā fiksē vietu jeb lokāciju uz audio kasetes, kurā tiks ierakstīta skaņa tieši šai attiecīgajai epizodei. Tālāk, ja mēs runājam par mūsdienām, lai sasinhronizētu skaņu un bildi, atliek tikai datorā ieklabināt attiecīgos laika kodus, un gudrās mašīnas pašas izparsēs kasetīti, atradīs vajadzīgo laiku un ierakstīs to pilnīgi sinhroni zem attēliem.

Lai to visu būtu vieglāk saprast – lūk, triviāls piemērs. Es nofilmēju, kā Jānis runā pa telefonu. Aptuveni 10 sekundes. Kad es esmu palaidis kameru un skaņas ierakstītāju, es fiksi ieskrienu kadrā un iebāžu tur uz 2-3 sekundēm (tā, lai kamera paspēj ieraudzīt) savu klapīti ar laika kodu. Tad vēlāk, brīdī, kad es skatos safilmēto materiālu, es ieraugu savu klapīti kadrā un redzu, ka uz tās ir rakstīts, piemēram, 00:01:15:00. Tas nozīmē, ka Jāņa runāšanas skaņa uz kasetītes atrodas apmēram 1.minūtes 15.sekundē. Vienkārši!

Tad nu esam skaidrībā tikuši par klapītes primāro uzdevumu. Otrs, mazāk būtiskais, ir vienkārši vizuāli uzglabāt informāciju par uzfilmēto scēnu vai epizodi. Uz klapītes, turpat zem skrienošā laika koda, parasti tiek iereģistrēta tāda šad tad pēcapstrādē noderīga informācija kā datums, laiks, emulsijas tips, scēnas numurs, ainas numurs un vēl citas lietas. Ja ir ļoti daudz safilmētā materiāla, tas atvieglo tā pārskatīšanu vēlāk. Ja tiek meklēta tieši 3.scēnas 25.aina, tad vienīgais veids kā to identificēt – skatīties uz klapītes marķējumiem.

Tā ir tikai viena no lietām, kas palīdz kino veidotājiem ātrāk un efektīvāk strādāt. Varat iedomāties, cik detalizēta un rūpīga sistēma ir vajadzīga, ja projekta izstrādes laikā tiek izmantoti simtiem kasešu un kino ruļļu. Lai visā tajā kaudzē pēc tam kaut ko atrastu, vajag kādu ļoti nopietnu lietvedi, kas visu numurē, pieraksta, reģistrē, apkopo un pēc tam noglabā citiem saprotamā formātā. Tapēc mēs mācāmies filmēšanas laikā aizpildīt un korekti marķēt visu vajadzīgo dokumentāciju – kameras atskaites, skaņas atskaites, ainu sarakstus, filmēšanas grafikus un kādus tik brīnumus vēl ne.