Šī gada laikā Austrālijā – gan mācoties kinoskolā, gan tāpat sava prieka pēc fotogrāfējot – esmu iemācījies daudz vērtīgu lietu, likumu un tehniku, kas jāņem vērā radot jebkāda veida attēlus, kustīgus vai nekustīgus. Tās ir dažas no tām lietām, kuras lielākā daļa cilvēku ar fotogrāfisku domāšanu jau zina un jūt kaulā, bet kaut kādu apstākļu dēļ nekad nav varējuši nodefinēt īsā un kodolīgā teikumā. Ar mani ilgu laiku bija tieši tāpat. Uz attēliem skatījos ar izteiktu sajūtu par to, vai tas izskatās pareizi vai izskatās nepareizi, taču nekad netiku iedziļinājies – kapēc tā ir un kas ir tas, kas tad īsti attēlu padara pareizu, smuku, baudāmu un interesantu.

Šodien, ēdot no rīta brokastis, man prātā ienāca doma, ka patiesībā ir tikai divi fundamentāli noteikumi, likumi, kas jāņem vērā radot vizuāli baudāmu attēlu – gan fotogrāfijā, gan kinematogrāfijā. Ideja sākās ar to, ka principā mēs varam aizmirst visas tehniskās nianses – slēdža laikus, diafragmas, emulsijas, sensorus, baltās krāsas balansus un visu pārējo. Tās, protams, ir svarīgas tehnikas lietas, par kurām mēs piedomājam katru reizi, radot bildi. Taču visām šīm lietām ir kas kopīgs – tās visas ir saistītas ar tehniku, kas bildi veido iekšā kamerā. Tās saprast ir labi, taču tas mums īpaši daudz nepalīdzēs, ja mēs nedomāsim par lietām, kas attēlu veido ārpus kameras – pasaulē, kuru redzam caur kadra rāmīti, kameras priekšā. Pareizāk sakot, ir tikai viena tāda lieta – gaisma. Gaisma ir tā, kas veido bildi. Šie divi fundamentālie noteikumi abi ir saistīti ar gaismu. Veiksmīga šo noteikumu pielietošana, protams, negarantēs attēliem saturisku kvalitāti, bet tā piešķirs jebkuram attēlam to, ko varētu nosaukt par vizuāli konsistentu ticamības iespaidu. Varbūt to var saukt arī par cinemātisku noskaņu. Principā – raksturu. Raksts pagarš un tehnisks. Esmu jūs brīdinājis.

Pirmais un svarīgākais noteikums attēla radīšanā (vienalga – vai uz ekrāna, skatuves, fotogrāfijas vai gleznojuma) ir atdalīt fotogrāfējamo objektu vai subjektu no fona. Tas izklausās vieglāk, nekā tas patiesībā ir. Realitāte ir tāda, ka jebkurš objekts, neatkarīgi no savas krāsas vai formas, automātiski absorbē tās telpas vai vietas toņus, kurā tas atrodas. Nav brīnums, ka bāru un klubu vannas istabu spoguļos mēs visi izskatāmies šausmīgi neglīti. Tas ir tapēc, ka pirms brītiņa mēs atradāmies vāji, intīmi un, galu galā – cinemātiski izgaismotā telpā, bet tad pēkšņi ietriecāmies plikā un plakanā, vienmērīgi vienkrāsaini, fluorescenti izgaismotā tualetē, kur momentāli sev uz sejas pamanām katru nesmuko ādas poru. Katrai telpai ir savs tonis, kas atkarīgs no sienu, grīdu, griestu krāsām un apgaismojuma. Viss kopā tas rada tādu kā pārskalojumu. Objekts vizuāli pazūd, jo saplūst ar fonu un vairs neizceļas. Tādā gadījumā acij (smadzenei) ir jāsasprindzinās, lai sameklētu attēlā galveno objektu. Lūk, piemērs. Didzis un Jānis… ir dzeltenīgi sarkani, piemērojušies bāra vides apgaismojumam. Tālāk, ja acs nespēj saskatīt tonālu atšķirību starp lietām, automātiski kā galvenais tiek noteikts objekts, kas ir fokusā. Tas nav slikti – taču objekta atdalīšanai no fona ar fokusa atšķirību vajadzētu būt sekundārai. Kā redzams šajā, mērneni neglītajā, piemērā – Mārtiņš, absorbējot pelēcīgo ielas ēnas krāsu, būtu pavisam pazudis pelēkajā putrā, ja nebūtu tik ļoti radikālās fokusa atšķirības (no manas feinās F1,2 lēcas).

Šo problēmu var atrisināt, piemērojot pirmo un svarīgāko likumu – atdalīt tonāli objektu no fona ar gaismas (pirmāri) un fokusa (sekundāri) palīdzību. Piemērs. Pavisam vienkārši – dabisks apgaismojums, kas sakritības rezultātā visizteiktāk krīt tieši uz to vienu čali tramvajā, izceļot viņu uz apkārtējā fona. Gaiša figūra tumšu figūru fonā tiek izcelta. Tas ir pats pamats. Ir vairākas populāras metodes, kuras tiek izmantotas kino un fotogrāfijā, lai atdalītu cilvēkus no telpu foniem. Vispopulārākā, mākslīga apgaismojuma videi piemērotā metode ir aizmugurējā gaisma. Objekts vai subjekts tiek izgaismots no aizmugures ar nelielu gaismu. Kad kamera skatās no priekšas – izskatās, ka cilvēkam ir spīdīgas maliņas. Tie, kas bildē meitenes un portretus, šo zina ļoti labi. Neliels, koncentrēts gaismas kūlis uz pakausi nozīmē smuku, spīdīgu frizūras kontūru un ļoti labi vizuāli atdala objektu no fona. Piemērs, varbūt ne pats labākais, bet vienīgais, kas man saglabājies mājās no preses foto laikiem. Šajā konkrētajā scenārijā Inese Galante ir stiprāk izgaismota no sāniem, taču rezultāts ir tieši tāds pats – viņa nepazūd uz skatuves fona. Ja mēs šo paturam prātā bildējot, kadrējot vai gaismojot – attēli izdosies daudz patīkamāki. Tiesa, normāls cilvēks šo nekad nepamanīs.

Otrs svarīgākais noteikums, kas saistīts ar gaismu, skar gaismas avotu izvēli attēla konstrukcijas posmā. Šis attiecas vairāk uz mākslīgu gaismošanu, jeb situāciju, kad mums ir kaut neliela kontrole pār gaismu kadrā. Vispārpieņemtais nolikums ir tāds, ka jebkuram gaismas avotam ir jābūt “ticamam” un radītam no ticama, vidē atrodama avota. Principā tas nozīmē, ka attēlā nedrīkst būt gaisma, kura nāk no skatītājam nezināma, maģiski mākslīga un neizskaidrojama avota. Izņēmums, protams, ir fotografēšana studijā uz vienkrāsaina, plika fona. Es runāju par sadzīves tipa attēlu – tādu, kurā bez objekta vai subjekta ir vēl kaut kāda ticama vide vai telpa.

Tas nozīmē, ka gaismojot, piemēram, cilvēku birojā, pie darba galda, pievakarē, ir jāņem vērā attiecīgās vides “realitāte” – priekštats par to, kā realitātē varētu izskatīties šāds attēls. Pa kreisi no cilvēka varētu būt liels logs, caur kuru uz viņu kristu silta, dzeltenīga pievakares dienasgaisma, izgaismojot viņa labo vaigu. Otra puse varētu būt tumšāka, taču ar teju samanāmu pildošo gaismu, kas varētu nākt no nelielās, ieslēgtās rakstāmgalda lampas. Viņa seja varētu būt tikko samanāmi frontāli ietonēta zilgana no priekšā spīdošā datora monitora. Ha, un tagad iedomājamies, ka tas viss tiek inscinēts studijā, nekāda loga tur īstenībā nav, datora monitors ir tikai nefunkcionējoša butaforija, un galda lampa nudien nespētu pietiekami izgaismot viņa kreiso pusi. Skatoties uz reālistiski izgaismotu attēlu, netiek laupīts ticamības moments, un attēls kaut kā izskatās vienkārši pareizi un labi.

Man gan nav neviena reāla piemēra, kas būtu izgaismots mākslīgi, taču varu parādīt dažus vizuālus piemērus tam, kā dabīgs, ticams gaismas avots palīdz gan atdalīt cilvēku no fona, gan radīt ideju par vidi, kurā šis cilvēks atrodas. Piemērs viens, divi un trīs. Lūk. Protams, manos piemēros nav nekāda mākslīgā apgaismojuma, taču teorētiski un praktiski arī ar mākslīgu apgaismojumu būtu iespējams radīt tieši tādu pašu attēlu. Galu galā, ikdienā fotografējot mums ir jāredz un jāprot izmantot visa iespējamā pieejamā gaisma.

Starp citu, par cinemātisku gaismošanu rakstīju 1.semestra sākumā. Piemērojot šos abus noteikumus, var itin viegli spēlēties ar kontrastu (kā šajā instancē), iegūstot diezgan interesantus, neordinārus un cinemātiskus attēlus. Padomājiet par šīm divām lietām nākamreiz, kad pieliksiet pie acs fotoaparātu, lai bildētu meiteni kafejnīcā. Tad, ja viņa sēž kaut kā neriktīgi, palūdziet viņu apsēsties pretīm vai sāniski pret stiprāko ticamo gaismas avotu – piemēram, logu. Būs smukāk.

Tā nu es, vērtīgas atziņas guvis, gaidu 2.semestra sākumu. Būs viss apgūtais jāliek lietā, jo šogad mēs strādāsim tikai ar 16mm filmu. Būs interesanti.