Dažas no interesantākajām un pozitīvākajām pieredzēm mani parasti piemeklē tad, kad es sastopos ar kaut ko jaunu. Jaunu darbu, jaunu dzīvokli, jaunu rajonu vai galu galā – jaunu alkoholisko dzērienu. Pavisam elementāra loģika – kad tu redzi vai dari kaut ko jaunu, tu uzzini lietas, par ko agrāk tev nav bijis ne mazākās nojausmas. Un pārsvarā tas ir pozitīvs pārdzīvojums. Izņemot tad, kad tas nav. Es biju pārliecināts, ka zinu, kā atrast darbu. Kapēc es zinu? Tapēc, ka es to esmu darījis agrāk. Sasodīts, kad es pirmo reizi nolēmu, ka mēģināšu Melburnā atrast darbu, mana pārliecība šajā sakarā bija raksturojama ar bēdīgi slaveno Top Gear citātu – “how hard can it be?” Cik gan grūti vienam pietiekami izglītotam un erudītam baltajam cilvēkam varētu būt atrast darbu lielā, šmulīgo imigrantu un lētā darbaspēka pārbagātā pilsētā? Izrādās – grūti. Tieši šī iemesla dēļ.

Aptuveni pirms mēneša. Es sēžu klusi pie galda un drūmi veros savas internetbankas konta bilancē, ik pa brīdim uzmetot nicīgu aci turpat blakus sakrautajai rēķinu čupiņai. Daudz, daudz mazu cipariņu, bet es redzu tikai lielus, treknus, melnus burtus pāri visam – “sameklē darbu”. Dzīve šeit ir dārga. Izglītība – vēl dārgāka. Man ir ļoti paveicies, ka man ir tā iespēja un privilēģija būt šeit un mācīties to, ko es mācos, ļoti augstā, profesionālā līmenī – tas viss pateicoties manai ģimenei. Materiālais nodrošinājums, kas man šeit ir nepieciešams, ir tik grandiozs, ka es jūtu pienākumu pašam veikt kādu kontribūciju. Es nolēmu meklēt darbu.

Dažas problēmas, ar ko sastapšos, es paredzēju momentāli. Pirmkārt, man ir pilna laika studijas un ierobežota darba atļauja, kas man ļauj strādāt ne vairāk kā 20 stundas nedēļā. Tas nozīmē, ka es varētu pretendēt labākajā gadījumā uz kādu pusslodzes darbiņu. Papildus tam, darbam būtu jābūt tikai vakaros vai brīvdienās. Tas krietni samazina iespējamo darbu sarakstu. Tālāk rodas jautājums – ko gan īsti var darīt vakaros? Vienīgais, kas man nāk prātā, ir starp studentiem ļoti izplatītā piestrādāšana bāros, kafejnīcās vai restorānos, taču tur maksā maz un tas ir ļoti, ļoti fiziski nogurdinošs darbs. Taisīt sviestmaizes vēlu vakarā es īpaši nealkstu, īpaši tādēļ, ka reizēm no skolas iznāku vakarā jau tā pamatīgi noguris, visu dienu krāmējoties ar smagiem priekšmetiem – kamerām, gaismām, mikrofoniem un citām kino lietām, nemaz nerunājot par prāta piepūli to visu darot – kā jau tas ir visās radošās industrijās. Lekcijas beidzas 17 vakarā, taču man vēl ir kaudze ar lietām, kas jādara skolai ārpus tās – jāmeklē aktieri un filmēšanas vietas saviem projektiem, jādomā, jāraksta un jāpārraksta scenāriji un tad varbūt arī jāvelta kāds laiciņš tādām lietām kā vakariņām un varbūt kāda kino baudīšanai izglītības nolūkos.

Izdomāju, ka šādiem apstākļiem vispiemērotākais darbs man būtu DVD nomā. Tās parasti strādā līdz 23 vakarā un ir vairākas katrā pilsētas daļā. Tas ir darbs, kas praktiski nozīmē sēdēšanu aiz letes. To darot, es varētu pelnīt nedaudz naudiņas un paralēli izmantot dīkstāves laiku nomā, lai domātu par savām skolas lietām. Tā domājot par to, izlēmu, ka dabūt šādu darbu man varētu būt viegli. Likās, ka es varētu būt diezgan ievērojami piemērots kandidāts šādam amatam, ņemot vērā manu kopējo ievirzi, tehnisko izglītību un vispārīgu erudīciju kino lietās.

Izrādās, ka atrast darbu šeit nemaz nav tik viegli. Darba tirgus Melburnā ir diezgan savāds, un darba devējiem ir dažādi pamatoti un nepamatoti aizspriedumi. Bet par to nākamajā ierakstā, savādāk šis iznāks pārāk apjomīgs. Viena lieta, kas kino cilvēkiem ir jāiemācās – cienīt auditorijas pacietību un uzmanības deleģēšanas dinamiku :)