Tas vēl būtu nieks, ka katru rītu es pamostos no spalgi spiedzošiem un brēcošiem F1 formulu motoriem, kas trako tepat netālajā parkā. Šodien, gaidot tramvaju, mani izbiedēja milzīgi skaļš troksnis, kas atgādināja milzīgu zemas frekvences sprādzienu un atbalsojās no visām četrām debesspusēm. Pirmo reizi nesapratu, kas notiek, un apsvēru iespēju skriet un slēpties zem koka. Kad troksnis atkārtojās pēc dažām minūtēm, ievēroju tā cēloni – 5 zemu lidojošas reaktīvās lidmašīnas. Tā nu es vēroju, kā viņas burtiski trako pa debesīm virs mana rajona – taisa nāves cilpas, grozās visādi, met apļus. Dažreiz pa vienai, dažreiz vairākas kopā tādā kā smukā “pīļu kāsī”. Izlēmu, ka tās noteikti šeit ir atlidojušas paņirgāties par F1 pilotiem un viņu salīdzinoši patētiskajiem un lētajiem braucamrīkiem. Un katru reizi, kad es ieraugu kara lidmašīnu (vai ugunsdzēsējus), es kļūstu par mazu puiku, un atplēstu muti, lielām acīm un varenu sajūsmu stāvu, skatos un brīnos. Acīmredzot es esmu pārāk daudz ietekmējies no karu un noziedzību glorificējoša kino. Skrienu pie loga katru reizi, kad izdzirdu nu jau pazīstamo zemi dūcošo sprādzienu debesīs. Viens flickr lietotājs pamanījies nobildēt pa pusei veiksmīgi vienu no lidmašīnām virs Albert Park.

Mums saka, ka kinoskolas 2.gads ir ļoti labs laiks, lai eksperimentētu, jo vēlāk vairs tādas iespējas nebūs. Ļoti labi, saku es – šogad uztaisīšu kaut ko tik eksperimentālu, ka jūs nesapratīsiet, kur rīts, kur vakars. Es tomēr atrodos mākslas skolā, starp mākslas studentiem, un dažreiz jūtu, ka skola pieklājīgi un netieši norāda man uz to, ka viņi negrib klišejiskas un tradicionālas scenāriju uzbūves, bet kaut ko pavisam “inovatīvu”. Tas laikam tapēc, ka viņi ļoti pūlas uzturēt savu savu trauslo reputāciju augstās mākslas sabiedrībā, un kas gan tā par augsto mākslu, kur dominē iznīcinātājlidmašīnas, šaušana un spridzināšana. Labi, labi. Būs radošs un tehnisks eksperiments (kas visticamāk beigsies ar vilšanos), taču tikai šādā veidā es to varēšu izdabūt no savas sistēmas. Lai saprastu, kā lietas pareizi darbojas, vajag redzēt, kā tās nedarbojas, un tad izdarīt secinājumus. Eksperimentēšana gan nebūt nenozīmē kaut kāda bezsakara radīšanu. Tā ir vairāk spēlēšanās ar formu, tehniku, izteiksmes līdzekļiem. Tu zini, kādi ir noteikumi, kāda ir tradicionālā pieeja un metode, taču tu to apzināti izvēlies ignorēt. Es pilnīgi rēķinos ar vilšanos, taču jāpamēģina ir, lai zinātu, ko nākamreiz nemēģināt.

Lieldienu brīvdienas ir klāt, kas nozīmē, ka man ir tieši 2 nedēļas laika, lai uzrakstītu 2 scenārijus, vienu no kuriem varēšu realizēt gada beigu 4-8 minūšu 16mm īsfilmā. Lai kaut ko sakarīgu uzražotu, man nāksies šīs 2 nedēļas pavadīt praktiski izolējot sevi no apkārtējās pasaules – pretējā gadījumā man nekas neizdosies. Rakstīt nav viegli. Tas ir praktiski neiespējami, ja tev ir jādara vai jādomā par jebko citu.

Tagad man ir jāsaņemas neskatīties uz nejaušiem priekšmetiem uz galda, bet koncentrēties uz rakstīšanu. Prāts ir viltīgs. Un slinks. Tas darīs visu, lai atbrīvotos no spriedzes, jo tas diezgan ātri pagurst, kad tiek aktīvi nodarbināts. Pēkšņi tev sāk nākt prātā tādas domas kā “ai, turpināšu rīt”, “jāpaskatās kāda filma varbūt” un līdzīgas. Viegli nav.