Pirmās dienas notikumi mūsu skolas “televīzijas nedēļā” veica strauju un neparedzētu pagriezienu. “Televīzijas nedēļa” ir viena nedēļa katru gadu, kuras laikā mēs pieskaramies tādai salīdzinoši nenozīmīgai lietai kā television production. Nenozīmīgai tapēc, ka pārējās 24 nedēļas mēs veltām tikai ar kino saistītām lietām. Turpinot par satraucošo notikumu – tā nu sanāca, ka bijām uzaicināti uz vienu no Melburnas publiskajām TV raidstacijām (31.kanāls) uz tādu kā ekskursiju, lekciju un iespēju redzēt, kā tiek veidots multi-kameru raidījums studijā. Kā nu gadijās, kā ne – kāds vai vairāki no regulārajiem darbiniekiem nebija ieradušies un, kad pienāca laiks tā jauniešu mūzikas video raidījuma filmēšanai, producenti jautāja, vai kāds no mums negrib ķerties pie kamerām un filmēt. Man vajadzēja tikai kādu 0.3 daļu sekundes, lai neapzināti un nevilšus paceltu roku – jo piedalīties vienmēr ir interesantāk nekā skatīties. Raidījumam bija divi vadītāji un viens intervējams viesis, kas ik pa brīdim uzstājās arī ar muzikālu priekšnesumu. Starp mūzikas klipiem viņi darīja visādas muļķības un runājās. Visa darbība tika noklāta kopā ar 4 kamerām (tuvplāni, tālplāni, utt), un viena kamera, kas nebija uz statīva, bet bija “brīvā kamera”, kas “peld” apkārt un uzķer visādas detaļas, nejaušus tuvplānus un līdzīgas lietas. Tad nu es tiku pie tieši šīs kameras, kas bija forši, jo es varēju ložņāt apkārt un meklēt interesantus rakursus.

Izrādās, ka šovs tika raidīts dzīvajā. Tas deva tādu kā mazu adrenalīna šāviņu katru reizi, kad es austiņās izdzirdēju režisora “Number 1, you’re on”, kas nozīmēja, ka ēterā ir tieši manas kameras bilde. Tā mēs filmējām apmēram stundu ar īsiem pārtraukumiem. Bija interesanti vērot un piedalīties studijas darbā. Cilvēki bija bez stresa (par spīti dzīvajam ēteram), atsaucīgi un laipni. Beigu beigās es biju nedaudz iesvīdis no saspringuma, bet priecīgs, jo kā “brīvā kamera” es varēju kustēties apkārt un meklēt interesantus kadrus, kurus režisors savā būdā vēroja un tiklīdz viņam kāds kadrs patika, tā es to uzzināju no mazās, sarkanās lampiņas, kas regulāri iedegās uz manas kameras.

Kopumā es tik labi pavadīju laiku tur tā darbojoties, ka pēc raidījuma pieteicos kā brīvprātīgais tur pa pēcpusdienām un vakariem iet palīdzēt kā gaismotājs un operators. Kas zina, ja nu es gadījumā skolu nebeigšu ļoti slavens, man vismaz būs jau izveidota zināma kontaktu bāze televīzijā, kas varēs sniegt pozitīvas atsauksmes par mani un/vai nodarbināt mani. Nosauksim to par tādu kā plānu B.