![[+]](http://reinistraidas.lv/raksti/wp-content/themes/mxz/img/icon.gif){kind=icon}
Kapēc mēs ejam uz kino?
Mēs universitātē diezgan bieži, diskutējot par dažādām kino burvībām, nonākam pie diskusijas par kinoteātra apmeklēšanu. “Iešana uz kino” ir sens, kulturāli izklaidējošs rituāls, kas sabiedrībai ir bijis aktuāls kopš laika gala. To varētu saukt par fenomenu, taču, ja mēģina rast atbildi uz jautājumu “kapēc mēs ejam uz kino?” (un šeit tas varētu būt attiecināms arī uz izrādi, koncertu vai performanci), tad top skaidrs, ka šī parādība nav ne fenomenāla, ne arī ārkārtēja. Tieši otrādi – tā ir viegli izskaidrojama.
Lai vai kā, šis rituāls mani fascinē. Kapēc cilvēki brīvprātīgi piesakās vairāk nekā stundu pavadīt pavisam tumšā telpā, cieši sasēdināti blakus vēl 400 nepazīstamiem cilvēkiem? Kāds reiz nosauca publisku kino skatīšanos par komunālo sapņošanu. Tas pats cilvēks arī teica, ka tieši tumsa ir tā, kas skatītāju burtiski “atslēdz” no apkārtējās pasaules uz pusotru stundu un nostāda to pretī lielam, gaišam logam uz kādu citu, fantastisku realitāti. Mēs taču visi pazīstam to īso, savādo un sapņaino sajūtu, kas mūs pavada vēl dažas minūtes pēc gaismas ieslēgšanas kinozālē. Mēs visi esam sajutuši to sirreālo sajūtu izejot ārā uz ielas no kino spožā saules gaismā, kad prāts vēl tā īsti nav atslēdzies no iepriekšējā pasaulē redzētā un viss reālais uz brīdi liekas absolūti jocīgs. Ir iemesls, kādēļ kinoteātri ir tumši un skaņas necaurlaidīgi.
Lai saprastu, kapēc šis sociālais “notikums” joprojām ir sabiedrībā aktuāla parādība par spīti iPod, PSP, YouTube un mājas kinoteātru aizvien pieaugošajai popularitātei, ir vispirms jāsaprot, ko īsti nozīmē “sociāls notikums” un kapēc tas ir stimuls mums apmeklēt šāda veida publiskus pasākumus. Tas ir skaidrojams ar to, ka cilvēks pēc dabas ir bara dzīvnieks, kurš ir psiholoģiski atkarīgs no savas identitātes atspulga citu cilts locekļu acīs. Lai izdzīvotu fiziski un garīgi, cilvēks tīri vienkārši nevar palikt viens – mēs cenšamies piederēt pie grupas identitātes pavisam instinktīvi. Par šo tematu ir veiktas neskaitāmas izpētes un uzrakstīti neskaitāmi akadēmiski raksti, taču atziņa, kas visam ir pamatā, ir viena. Mēs uz kino neejam tik daudz, lai redzētu kādu konkrētu filmu, bet vairāk, lai būtu daļa no šī sociālā notikuma – lai satiktu cilvēkus. Vidusmēra skatītāji nelielā grupā (ģimene vai pāris) visbiežāk vispirms saka – “varbūt aizejam uz kino” – un tikai pēc tam domā, kuru filmu skatīties.
Interesanti ir tas, ka mūsdienu tehnoloģijas aizvien vairāk un vairāk distancē mūs no mūsu “cilts” un padara mūs intravertus un noslēgtus. Automašīnas, radio, telekomunikācijas, televīzija, publiskie tīkli – tas viss ļauj mums konstanti neviena netraucētiem būt pašiem savā pasaulē un telpā. Mēs braši slavējam šīs lietas un sakām, ka tās mums ļauj aizvien labāk vienam ar otru komunicēt, taču realitātē – tās atšķir mūs vienu no otra arvien vairāk. Lai tiktu uz darbu, mums vairs nevajag sabiedrisko transportu. Lai noskatītos jaunāko kino, mums nevajag iet uz kinoteātri. Lai noskatītos koncertu, mums pat to nevajag apmeklēt. Lai uzzinātu, kas pasaulē jauns, mums nevajag pat vairs savu dibenu no krēsla pacelt. Varbūt ar to ir skaidrojams pieaugošais negatīvisms un mūžīgā gānīšanās? Ja nebūs grupas, kurā izteikties un tikt sadzirdētiem, tad mēs agrāk vai vēlāk aiz izmisuma sāksim rakstīt niknas atziņas uz ēku sienām.
Kinoteātru apmeklētāju skaits pēdējā laikā ir strauji sarucis. Kas vainojams pie šīs tendences? DVD? Internets? Sliktais klimats? Cilvēki, kas filmas laikā runā pa mobilajiem telefoniem un mētā apkārt popkornu? Vai kino ir kļuvis saturiski vājāks? Vai varbūt mēs vienkārši esam palikuši kašķīgāki un intensīvāk meklējam trūkumus?
Lai gan retoriski jautājumi ir retoriski jautājumi.
Anyway - vēl mistiskāka ir sajūta, kad kino tiek ieiets vēl pie ieslēgtas saules, bet tiek iznākts tad, kad ir tumšs jo tumšs. Vispār tāda portāla sajūta rodas.
K i n o i r k ļ u v i s s a t u r i s k i v ā j ā k s !
un es vēl piebildīšu.. mazāk aizraujošs!
tiek štancēti līdz riebumam perfekti noslīpēti gabali.. bet tajos nav vairs iedvesma sapņiem un mistērijām..
atziishos, ka kopsh dziivoju centraa un shad tad sanjemu biljetes, ir krietni vairaak stimuls aiziet liidz kino, nekaa kad dziivoju pljavniekos :/
"ko tur vilkties uz kino, ieej outlaw.lv, tur jaabuut tai filmai.." :D
tur tu tiec nosēdināts zālē, no kuras nav tik vienkārši iziet, lai nebūtu jāspraucas garām citiem skatītājiem - un skaties, un tev nav citu variantu...! (protams, var jau mētāt sazin cik krutu un iet ārā filmas vidū, jo redz neapmierina mani šī filma - pē-kaka...)
bet mājas ir tāda lieta, ka jāsagaida īstā kino noskaņa, lai tevi neaizrautu citas mājās-darāmās lietas... piemēram, nekā nedarīšana :)
Jā, kino ir kļuvis saturiski un visādi citādi vājāks. Viss ar laiku paliek. Sākas kā māksla, kaut kas individuāls un ar milzu darbu, kā primārais mērķis ir radīt labu rezultātu. Tagad, lielākoties, primārais ir nauda. Un arī mākslinieciski pirmajā vietā pārāk bieži ir filmas vizualitāte, nevis jēga. Rezultātā vispilnākās zāles ir uz pārreklamētām pirmizrādēm, nevis vēlāk (kad filma ieguvusi word-of-mouth slavu ar savu kvalitāti). Kas man liekas pilnīgi ačgārni. Gluži tāpat, kā videospēļu industrijā. Vienīgi videospēles vēl tikko tikai ienākušas vidusmēra cilvēku dzīvē, tā kā tām patēriņa kritums vēl nedraud.
Pēdējo reizi Forum Cinemas skatījos Tarantino Death Proof. Man blakus sēdēja viens džeks un meitene. Likās, ka ir uz randiņu satikušies; pirms seansa citīgi runāja. Pārsteigts biju, kad filmai sākoties runāšana neapstājās un pat klusāka nepalika. Pagaidīju 5 min, domāju, moš, apklusīs. Nekādas izmaiņas. Palūdzu vienreiz - nekā. Otrreiz - nekā. Pēc viņu sejas izteiksmes sapratu, ka te ir no-go. Uz mani skatījās tā it kā es būtu piedāvājis viņiem seksu trijatā pēc seansa Stockmann tualetēs.
Bet es uz kino eju tā iemesla dēļ, ka mājās nevar dabūt tādu ekrānu un skaņu, kā kinoteātrī. Bez tam, tā ir arī sava veida izklaide un atpūta. Un kaut kādā mērā arī socializēšanās - tas tā, par to bara instinktu!