Es mīlu kino. Es mīlu kino tik ļoti, ka esmu gatavs tam veltīt dzīvi. Es to gribu skatīties, baudīt un veidot to pats. Īsu, garu, komerciālu, neatkarīgu, lētu, dārgu, profesionālu, amatierisku, sliktu, labu, viduvēju. Es gribu būt daļa no kino, gribu piedalīties visos tā procesos – sākot no idejas un beidzot ar pašu pēdējo kabeli, podziņu vai kompresijas algoritma iestatījumu. Jebko, kam ir kaut mazākā loma kino veidošanā. Es gribu domāt par kino, rakstīt par kino un runāt par kino. Es labprāt nodarbotos ar kino visu dienu, katru dienu visu savu atlikušo dzīvi – tieši tik daudz man tas nozīmē.

Tagad, kad esmu šo faktu darījis zināmu, gribu uzrakstīt par divām filmām, kas iznāk šopavasar (vai šoruden, atkarībā no tā, kurā pasaules malā tu esi). Par spīti tam, ka filmas šajā žurnālā tiek apskatītas reti vai netiek apskatītas vispār. Salkanais ievads bija vajadzīgs tādēļ, ka abas šīs filmas ir tieši par to – par kino burvību – un abas, kaut pavisam dažādas, man simbolizē to, kas ir kino un kāpēc tas man tik ļoti iet pie sirds. Un es zinu, ka visi, kas pie šīm filmām strādāja, jūt tieši to pašu, ko es. Šīs filmas ir Be Kind, Rewind un Shine A Light. Par to, ko tās man nozīmē, rakstu tālāk.

Tātad pirmā ir Be Kind Rewind – viegla komēdija par diviem džekiem, kas strādā vecā VHS videonomā, kuri netīšām izdzēš visas kasetes un, lai izglābtu biznesu, nolemj paši uzfilmēt populāru kino darbu rimeikus ar vecu VHS kameru turpat savā garāžā, pagalmā vai dzīvoklī, un pamazām ar to kļūst slaveni. Iedvesmota, visticamāk, no visiem tiem smieklīgajiem klipiņiem internetā, Be Kind Rewind ir ne vien jautrs un sirsnīgs veltījums (homage) kino radīšanas priekam un džezam, bet arī nedaudz apslēpta sarkastiska humora pilna iesmīnēšana par kino un talantu industriju kopumā. Ja tev bērnībā tāpat kā man patika filmēt visādas muļķības ar kaimiņu bērniem (mums pat bija ar LEGO figūriņām inscenēta drāma) – Be Kind Rewind noteikti radīs pozitīvas emocijas. Turklāt filmai ir lielisks džeza un blūza skaņas celiņš. Noteikti rekomendēju. Es noskatījos pirms dažām dienām un biju sajūsmā.

Otra filma, ko es ar nepacietību gaidu, ir Skorsēzes dokumentālā Shine A Light, kas būtībā ir The Rolling Stones 2006.gada Ņujorkas koncerta ieraksts ar to mazo atšķirību, ka to filmēja 10 pasaules labākie kinematogrāfi uz šobrīd kvalitatīvākā – Super35 kino formāta, izmantojot jaunākās un varenākās kino tehnoloģijas. Ja šis ieraksts tiek skatīts uz kārtīga 35mm kino projektora kopā ar multikanālu skaņas procesoru un labu akustiku – šis “šovs” tādiem kinomīļiem kā man varētu būt vienkārši grandiozs audiovizuālais baudījums – ne vien augstās attēla kvalitātes un kvalitatīvas montāžas dēļ, bet arī enerģijas pilno The Rolling Stones dēļ, kuru mūzika, jāatzīst, pēdējā laikā mani aizvien vairāk fascinē. Par spīti ne visai jūsmīgiem apskatiem, kurus es neesmu lasījis un vispār nesaprotu, kā var koncerta ierakstu “apskatīt” un “kritizēt”, es Shine A Light iešu skatīties kā pienākas – uz lielākā Melburnas sudraba ekrāna pirmizrādes dienā.

Kā jau teicu – abas šīs filmas man ir tas, kāpēc es mīlu kino. Ja tev ir iespēja – skaties šīs filmas uz lielā ekrāna, īpaši Shine A Light. Ja tu mīli kino, tad tu sev esi to parādā. Ja nē, tu vienkārši laupīsi sev lielu daļu no audiovizuāli iespaidīgā un pozitīvā baudījuma. Es kino mājās skatos tikai tad, ja tas kaut kādu iemeslu dēļ nav pieejams (vai nokavēts) uz lielā ekrāna. Tiklīdz kino attēls tiek pārvērsts digitālā formā, tas zaudē daļu no savas burvības. Pazūd izšķirtspēja, krāsu informācija, kontrasts un pat patīkamais kinofilmas “grauds”. Kā kādam, kuru fascinē attēls un viss, kas ar to saistīts – visas šīs lietas man ir ļoti svarīgas.