![[+]](http://reinistraidas.lv/raksti/wp-content/themes/mxz/img/icon.gif){kind=icon}
Trai…? Vēlreiz, lūdzu, un lēnāk!
Mani vienmēr ir vajājis mans savādais uzvārds. Katru reizi, kad es to paziņoju, man tas ir jāatkārto vismaz 3 reizes un pēc tam vēl jānosauc pa burtiem. Kad es esmu to divreiz nosaucis pa burtiem, pierakstītājs parasti vēl divreiz kļūdās ar uzvārda galotni. Ja uzvārds tiek locīts (piem., ģenitīvā), tad pievienojas vēl viena kļūda, papildus skaidrošanās, divas svītrošanas, kā rezultātā ailītē, kurā būtu jābūt manam uzvārdam, ir viena liela ķēpa. Tiek nobolītas acis un bieži vien pajautāts, no kurienes tāds uzvārds nācis, par ko man nav absolūti nekādas nojausmas, tādēļ es parasti atbildu “no maniem vecākiem”. Sekojošo “jā, bet…” es strauji pārtraucu ar “es nezinu”. Es taču patiešām nezinu. Pēc kā tas izklausās? Ja to pasaka balsī, tas pat neizraisa nekādu asociāciju ar jebkādu valodu. Nu, piemēram, nebūtu grūti uzminēt no kurienes varētu būt cēlies Pekkinens. Vai kaut kāds Olsens. Bet Traidās? Kas tas ellē par uzvārdu?
Izrādās, ka zemesgrāmatu, dzimtsarakstu, pilsonības un migrācijas lietu departamentu un visādu citādu elegantu iestādījumu nodaļu darbinieki arī nesaprot, no kurienes radies tāds pagalam savāds uzvārds. Atgriežoties pie iepriekš pieminētās “ķēpāšanās” uzvārda ailē – daži no valsts darbiniekiem ar spēcīgu viedokli laika gaitā savu neizpratni ir attīstījuši tik tālu, ka ir mēģinājuši to pašrocīgi izlabot vai uzlabot, pievienojot papildus “s” burtu, nomainot garumzīmi uz “a” un tā tālāk. Tā nu kāds pasu nodaļā ķēpājoties kaut ko atkal sajauca, un tagad teju vai katram radiniekam ir savādāks uzvārds. Komēdiju zelta fonds.
Ja šādu apjukumu mans uzvārds izraisa dzimtajā valstī, tad neviens man nepārmetīs to, ka savu uzvārdu es, atrodoties angliski runājošā zemē, brutāli izvairos pieminēt. Šeit man jau tāpat ir jācīnās ar savu pirmo vārdu, kuru neviens nespēj normāli izrunāt. Tomēr tas nav nekas salīdzinot ar vietējā letiņu biedra Didža Bērziņa likstām. Par spīti tam, ka esmu noreducējis savu vārdu sarunvalodā līdz primitīvam Rein, izmetot neērto galotni, tāpat man tas ir jāizburto, lai tas tiktu reģistrēts. Dažreiz es pat negaidu uzaicinājumu to izburtot, jo iepazīstoties es ieraugu nelielu apjukumu sarunbiedra acīs; tad es pasaku, ka mani sauc principā par “lietu” (rain), jo izrunā abus vienādi. Sākumā tas viss bija nedaudz neveikli, bet nu jau esmu pieradis un man būtībā ir vienalga. Dažreiz man ir tik liels slinkums burtot, skaidrot un atkārtoties, ka es vienkārši izvelku un parādu savu vadītāja apliecību, kas ar savu rozā krāsu lepni liecina par manu piederību civilizācijai.
Tomēr mierinu sevi ar domu, ka neesmu vienīgais tāds bēdu brālis. Nabaga āziešu brāļi – tiem jācīnās ar faktu, ka viņu vārdus izrunā kā Fuk, Sak vai līdzīgi. Vienai manai klasesbiedrenei dotais vārds ir Hui, un viņa to ir nomainījusi uz Clyde, taču es viņu ar sajūsmas pilnu intonāciju turpinu uzrunāt viņas īstajā vārdā.
Bet kā ir ģenitīvā? :)
Tas gan nav nekas salīdzinot ar nedienām, ko angliski runājošajās zemēs ir spiests piedzīvot koju biedrs Andris Sakss (visnotaļ latvisks uzvārds, vai ne?). Viņš stāstīja, ka pirmais, ko ārzemnieki saka iepazīstoties ir "Oh, really?!".
Man pasē rakstīts Šaudinis, tēvam Šiaudinis, bet manai mātei - Šaudiņa :)
Rain-Is Trade-Ass
Bet, jā, būt par Reini ir interesanti. Vārds man jau nu ļoti tīk. Ar uzvārdu arī saskan - rain is dark. Tas gan noņemot beigas, bet meeeh. Vismaz.
[Anna nevis tāpēc, ka skan tīri vai internacionāli un neķīniski, bet šitāds man otrais vārds]
Esmu padevies un iepazīstoties saku manu vārdu ar "g" un ar "rolling r" [geertz]. Reizēm prasu "would you like the easy way or the proper way?", labs sarunas temats sanāk. :)
P.S. Ar izslēgtu javaskriptu spambota ķērājs lamājas.
Iesit to Google!- jāuzmanās, jo sazin velns, ko tas varētu piem. nozīmēt spāniski? :.....dita centralización redunda en beneficio dos veciños do medio rural, ós que se lles facilita .... e sendo posible causa de infeccions nas traidas de auga . ...
Es atkal ar savu vārdu varu ieskrieties krievu valodā - visi spītīgi saka Anita, nevis Anete, un es dažkārt pat nelaboju, slinkums. Uzvārdu saukt pa burtiem esmu pieradusi arī Latvijā, kaut gan nekas sarežģīts it kā nav, taču cilviņi pamanās pat drukātiem burtiem rakstītu nesaprast.
un nezinu vai savu varu locīt vai nē, whatever. angliski rakstu bez mīkstinājuma zīmes, bet slāvu valstīs tāpat visiem skaidrs kā jāizrunā :D
Tūms.
bet nu labi, ka pasee ir taada sadalja "dzimstas uzvaards" un viss ir chikeniekaa :)
Ja kāds manu vārdu un uzvārdu mēģināja izlasīt, tad tas izklausījās pēc "Aīvā Jūrntēin", bet visa gada laikā tiku saukāta gan par "Īva" un "Aiva", gan arī amīšiem vistīkamajā mana "Eve", jo tā teorētiski ir mana vārda angliskā versija.