![[+]](http://reinistraidas.lv/raksti/wp-content/themes/mxz/img/icon.gif){kind=icon}
Tehnoloģiskā aura, jeb “kapēc man nekas neiet?”
Es veidoju kaitinošāko lieto sarakstu. Tur apkopotas tādas lietas kā garas rindas pie RIMI kasēm, spiedzoši tīņi kinoteātrī, Slokas ielas un Uzvaras bulvāra stūris pirmssvētku dienā un, visnesenāk – iekārtas, kas nedarbojas tā, kā tām vajadzētu. Citiem vārdiem sakot – mani vienkārši tracina tehnika, kas gļuko. Tas ir saprotams, jo es esmu tehnofetišists-perfekcionists-estēts un man vienmēr vajag, lai viss būtu ideāli sakārtots, sagrupēts un darbotos. Es nevaru dzīvot vai strādāt telpā, kurā datoru kastes un rūteri stāv sakrauti stūros, un zem galdiem mētājās vadu kušķi. Tad es sāku nervozi lauzīt rokas, bakstīt nagus un neapmierināti kaut ko bubināt zem deguna. Vēl vairāk es nokaitinos tad, kad kaut kas nedarbojas neizprotamu iemeslu dēļ. Mūsdienās pat vairs nav vajadzīgs iemesls – viss ir kļuvis pārāk komplicēts. Viskaitinošākais ir “vienkārši nestrādā” iemesls, kas ir aktuāls tad, kad viss ir izdarīts pareizi, trīsreiz pārbaudīts, un notestēts citur. Tad atliek vien kapāt cauri visam internetam, lai mēģinātu kādā no miljoniem forumu vai grupu atrast kādu no 10 miljoniem lietotāju, kam varbūt varētu būt gadījusies līdzīga problēma, izmantojot līdzīgu iekārtu kombinācijas, kuru atkal var būt miljons. Vairumā gadījumu “vaina” nav nemaz nosakāma – tā vienkārši ir kāda mistiska nesavietojamība starp kādu un kādu citu no ierīcēm, un beigu beigās “nekas nedarbojas” un “pamēģini citu ierīci”.
Agrāk, kad ierīces tika darbinātas mehāniski, bija mazāk problēmu. Ja bija problēma, tad to diagnosticēt bija vieglāk. Tagad ir simtiem ražotāju, iekārtu, programmatūras versiju, jauninājumu, datoru, laptopu, rūteru, DSL modemu, telefonu, un viss tiek taisīts tā, lai tas būtu savietojams “ar visu citu”, kas, protams, nav iespējams. Sistēmā, kuru darbina miljoniem sīku elementu, rodas telpa miljoniem sīku problēmu. Un kā var zināt, kurš darbosies labi ar ko, kurš kuru sapratīs vai nesapratīs? To zināt nevar. Tādēļ man ir teorija, ka tas, vai tev viss “darbosies labi” vai “gļukos”, ir atkarīgs tikai un vienīgi no kosmiskiem apsvērumiem vai augstākiem spēkiem. Tev ir tehnoloģiskā karma. Tev vai nu viss darbojas vai nedarbojas. Simtiem reižu ir bijis tā, ka vienam cilvēkam ir problēma, bet tiklīdz pie pogām pienāk cits cilvēks – viņam maģiski viss notiek, nemainot absolūti nekādus iestatījumus vai parametrus. Karma tātad. Tāpat kā arbūzu karma. Tu vai nu no lielās kastes izvilksi vissulīgāko un labāko arbūzu (nē, klauvējot labumu noteikti nevar) vai izvilksi sauso un pārāk cukuraino. Tāpat ar tehniku. Ir cilvēki, kuru tehnokarma ir tik sūdīga, ka viņiem viss apkārt lūst un bojājas bez iemesla. Diski, tīkli, televizori, motori. Ir cilvēki, kas pamanīsies nopirkt vienīgo defektīvo laptopu no tūkstošiem citu, kas ir noliktavā. Es esmu drošs, ka mēs visi pazīstam tādus cilvēkus. Cilvēkus, kam vienkārši viss gļuko ne no kā.
Es nesen nokļuvu līdz šim vēl nesasniegtā nokaitinātības līmenī, mēģinot tikt galā ar wi-fi bezvadu tīkliem un konkrētāk – ar Time Capsule. Es dusmojos un tad atcerējos, ka nav jau pirmā reize, kad ar bezvadu tīklu ir kaut kāda bakstīšanās un čakarēšanās – tā ir bijis vienmēr. Katru reizi taisot tīklu ir kaut kāda viena darbstacija vai ierīce, kas tam negrib slēgties klāt karmisku iemeslu dēļ. Citreiz neredz tīklu vispār, citreiz redz, bet neslēdzas klāt, citreiz pieslēdzas, bet nevar iegūt adresi, un tā tālāk. Tad seko mēģināšana vēlreiz un vēlreiz, opciju pabakstīšana, restartēšanās un visa atkārtošana no jauna. Tad beidzot, pēc sestās reizes, kad tu patiesībā esi atgriezies pie tādiem pašiem iestatījumiem kā sākumā – viss maģiski aiziet. Un tu paliec pilnīgi bez izpratnes, bet ar domu “nu, labi, ka tā – tagad nevajag vairs aiztikt”. Nekas jau nav mainījies – joprojām vienīgā reālā metode, lai tiktu galā ar lietām (īpaši bezvadu), ir “bakstīt, kamēr sāk darboties”. Tad, nu, nākamreiz, kad kāds jautā: “Kapēc man tas un tas nedarbojas?”, saki viņam: “Tapēc, ka tev sūdīga aura”. Un tā būs lielāka patiesība nekā jebkāds cits attaisnojums par versiju nesavietojamību vai ko citu.
Un jā, varbūt tā nav karma, bet vienkārši spēcīgs ķermeņa magnētiskais lauks. Kaut kad lasīju par vienu džeku, kam tas bija tik nenormāls, ka metra rādiusā visa tehnika sāka slēgties ārā vai kā citādi nopietni nestrādāt.
Tādēļ savu templi ceļu savā istabā, kur viss ir sakārtots, tīrs, optimizēts ātrdarbībai un produktivitātei. UN GARAM!
jā, un vēl cd-rom`iem liekas ir iebūvēti kaut kādi anti-steigšanās sensori, kuri rakstīšanas laiku paildzina tieši trīs reizes, parasti gadās reizēs kad jāskrien uz zaļo lunkano.
Pazīstami džeki, kas strādāja vienā darbavietā, atzina, ka aurai ir nozīme - vienam pietika teju vai ieiet telpā un uzlikt rokas uz klavieres, lai sāktu strādāt tas, kas otrajam nekādi negāja.