Katru reizi, kad es ilgāku laiku neko nerakstu, mani pārņem tāda kā vainas sajūta. Popularitāte ir roku rokā ar zināmu atbildību – ne vien par satura kvalitāti, bet arī par rakstu plūsmas regularitāti. Kā jau ar visām lietām, kas radošas – šad tad uznāk tādi tukšuma periodi, kad vienkārši nav nedz ideju, ne arī iedvesmas. Tādos brīžos pārņem tāds negatīvisms un liekas, ka vieglāk būtu vispār atmest visam ar roku. Būtiski ir šādus periodus pārlaist mierīgi un bez stresa. Labas domas un idejas nāk tad, kad tās pašas iegrib – tās nekādi nevar no sevis izvilināt vai mākslīgi izspiest. Tādēļ es labāk izvēlos neko nerakstīt un sagaidīt, kad man būs kaut kas sakarīgs rakstāms, nevis plūsmas regularitātes uzturēšanas pēc iemest kaut kādu “atskaiti” ķeksīša pēc vien. Dažreiz ir tāds domu virpulis, ka jāraksta vairāki raksti dienā un jāglabā tie vēlākam laikam. Citreiz ir tukšums – dienām, nedēļām un pat mēnešiem.

Mums visiem vajag atpūtināt savus prātus. Mums vajag posmus, kad mēs vienkārši nedomājam par to, kas ir jādara, kas jāraksta vai jātaisa. Posmus, kad mēs vienkārši varam būt mēs paši – celties no rīta, ēst brokastis, skatīties kino, pavadīt laiku ar tuvajiem, darīt ikdienas darbus un nemēģināt saģenerēt idejas un pūlēties izdomāt kaut ko varenu. Kā jau teicu – idejas nāk pie tevis tad, kad pašas to sagrib. Ir tik viegli satraukties, kad ir spiediens, atbildība vai termiņš kaut kā radoša paveikšanai un liekas, ka nav spēka to visu izdarīt.

Es pēdējā mēneša laikā esmu atpūties no rakstīšanas. Par skolas lietām biju pavisam aizmirsis – vienīgi fotografēt turpināju regulāri, taču arī šī nodarbe dažreiz bez iedvesmas un entuziasma paliek gluži vienmuļa un bez pievienotās vērtības. Mēnesis Latvijā bija pilnīga atslēgšanās no visām radoši mokošajām lietām. Mēs trīs dienas atpūtāmies Spa hotelītī Sāremā, Igaunijā. Bijām Liepājā. Bijām Vācijā un aizbraucām uz Parīzi. Pa ceļam atpakaļ iegriezos Tokijā. Es guvu tik ļoti vajadzīgo Eiropas devu. Dzirdēt latviešu valodu sev apkārt bija fantastiski. Krievu valoda gan to visu nedaudz pabojāja, bet tas nekas. Mājas vienmēr ir mājas – un nav pat svarīgi, ka ceļi sūdīgi, autovadītāji rupji un sejas dusmīgas. Ir kaut kas maģisks un atbrīvojošs būt kopā ar cilvēkiem, ar kuriem tevi vieno zināmas tradīcijas, kultūra un valoda. Patiesībā, tieši tas ir tas, bez kā nevienam no mums nebūtu iedvesmas, spēka un veselības, lai vispār kaut ko paveiktu.

Es pavadīju mēnesi Latvijā, lai atgūtu radošo inerci un varētu izturēt nākamos 5 mēnešus, kas būs pieteikami intensīvi un prasīs daudz pozitīvās enerģijas. Es biju noguris un man vajadzēja nedaudz laika un telpas prom no pienākumiem. Tagad es esmu atpakaļ Austrālijā un, par spīti drēgnajam laikam, jūtos labi atpūties, svaigs un gatavs mesties iekšā lietās līdz elkoņiem. Man bija radošais atvaļinājums.