Domāts, darīts. Aizvakar ierados mājās ar lielu maisu, kas piekrauts ar dažādām ķīmijām un piederumiem filmiņu attīstīšanai mājas apstākļos. Tagad mana vannas istaba ir tumšā telpa filmas ielādēšanai tankā, un lielās istabas virtuves stūrītis – maza laboratorija. Tagad, kad esmu attīstījis jau 3 filmiņas, man jājautā sev – kur gan es biju visus šos daudzos mēnešus? Ne vien attīstīt filmiņu mājās ir viegli un interesanti, bet arī ekonomiski. Tā vietā, lai brauktu uz lielo laboratoriju un maksātu 8-10$ par katru attīstīšanu, pašizmaksa vienam mājās attīstītam rullītim ir 1,50$ par 35mm un attiecīgi 3$ par vidējā formāta filmu. Sekoju tām pašām instrukcijām iekš Chromogenic – un viss izdevās jau ar pirmo reizi. Tiesa, vienu filmas malu klāja tāda tumša mala – tas tapēc, ka neveikli un nervozi pirmo reizi darbojoties pilnīgi tumšā vannas istabā (sēžot uz poda) un mēģinot iečakarēt filmas lenti speciālajā plastmasas spolē, biju to beigās tankā ielicis otrādi. Tapēc viena filmas mala nebija līdz galam attīstījusies.

Kopumā – elementāri. Pat jābrīnas, ka cilvēki iet uz speciālām iestādēm, lai to iemācītos. 90% no tā, kas jāzina, bija atrodams uz ķīmijas pudelītes etiķetes. Savādi, bet visgrūtākais visā procesā ir tieši filmas ietīšana spolē, kas jādara tumsā. Pirms tam vairākas reizes ar aizvērtām acīm trenējos to pašu izdarīt gaismā ar speciāli šim nolūkam uzupurētu tukšu filmiņu, taču šā vai tā – izslēdzot gaismu un attinot svaigu un eksponētu rulli – iestājas maza panika, jo “ja nu kaut kas nesanāk”. Pirmo reizi čakarējos ilgi, otru jau mazāk, un trešajā filmu izdevās iebakstīt burtiski minūtes laikā. Ar plato filmu ir grūtāk, jo tā neatrodas metāla konteinerī kā 35mm filmiņa. 35mm lentes galu var ietīt spolē gaismā, tad gaismu izslēgt un tikai uztīt atlikušo, izvelkot to no bundžiņas un beigās nogriežot galu. Pārāk viegli.

Pats attīstīšanas process nebija grūts. Speciālā mērtraukā sajaucu ķīmijas šķīdumu ar ūdeni attiecībā 1:9 jeb 50ml šķīduma uz 450ml ūdens. Ielēju tankā caur tādu kā speciālu trekteri. Uz OS X dashboard palaidu taimerīti, un aptuveni 8 minūtes tur turēju filmiņu, ik pa minūtei ne pārāk asi pagāzelējot tanku dažas reizes uz leju un augšu. Tad izlēju šķīdumu, izskaloju ar ūdeni, pielēju citu ķīmiju, atkal paskaloju un paturēju. Tad 10 minūtes cītīgi skaloju ar ūdeni. Beigās bija jāpievieno kaut kāds skalojamais šķidrums, pēc kura filmu izņēmu un pakāru žāvēties turpat virtuvē. Ļoti viegli. Pēc 3 stundām filma bija izžuvusi cieta un varēja to sagriezt un likt skannerī.

Pirmā bija lietojama, taču bija jāizkadrē tumšā mala. Otru filmiņu noturēju tankā pārāk ilgi, kā rezultātā ISO 400 filmiņu attīstīju kā ISO 1600 – viss sanāca pārgaismots. Tikai pēcāk, studējot internetus, uzgāju gan speciālu attīstīšanas filmu, laiku un temperatūru tabulu, gan arī pašas ķīmijas – Ilford Ilfosol 3 tehnisko specifikāciju. Tur bija minēts, ka mana Tri-X 400 filmiņa jāattīsta tikai 7 minūtes. Ar trešo piegājienu izveicu visu pedantiski, perfekti un pārdomāti. Es pat aizgāju tik tālu, ka noregulēju visu šķīdumu temperatūru precīzi uz 20 grādiem, kā bija minēts tabulā. Rezultāts – ideāli negatīvi. Tiesa, ko mācīties vēl ir daudz – galu galā ķīmiju tipi ir dažādi, un katram no tiem ir savi atribūti, kas ietekmē sudraba kristāliņus uz filmas un beigās nosaka, kāds iznāk negatīvs. Vieni ir piemēroti lēnajām filmām, citi ātrajām. Vieni ir graudaināki, bet asāki. Citi ir gludāki, bet arī mīkstāki. Tas ir interesanti, jo tev ir iespēja pieredzēt, piedalīties un izprast pašu fundamentālāko fotogrāfijas procesu – gaismas un ķīmiskās reakcijas procesu. Šeit var aplūkot pagaidām ieskannētos, pašrocīgi attīstītās filmas negatīvus.

Katrā ziņā pieredze interesanta un, pats galvenais – fun. Tagad uz laboratoriju nesīšu tikai krāsainās filmiņas, un arī tikai C-41 procesa. Diapozitīvu filmām nav nekādu īpaši mani interesējošu priekšrocību. Krāsas ir lieliskas, pietiekami dzidras un dzīvas tai pašai Kodak Portra sērijai. Melnbaltās turpināšu attīstīt mājās. Tas aizņem aptuveni 20 minūtes, un tas ir tāds intīms un pat nomierinošs process. Protams, prieks par attēliem, kas izdevušies, ir daudzreiz lielāks arīdzan. Rīt iešu iegādāt sev gumijas cimdus – pirmkārt tapēc, lai nepaliek pirkstu nospiedumi uz filmas, liekot to skannerī, un, otrkārt – man pirksti tagad ož pēc fiksatora šķīduma. :)