Kad lieta nonāk līdz foršas tehnikas izmantošanai kino vai reklāmu filmēšanai, tad industrija parasti darbojas šādi – ir kompānijas, kuras dēvē par rental houses un kas nodarbojas ar kino tehnikas izīrēšanu filmu studijām, kas tālāk izpilda savu sadarbības partneru pasūtījumus. Neatkarīgi no tā, vai filmējamais ir īss reklāmas klipiņš, īsfilma vai megalielbudžeta kino, tās izplatītāju, sponsoru vai mecenātu piesaistītos līdzekļus pārvalda producents vai producentu kolektīvs. Šis producents ir atbildīgs, lai projekts tiktu realizēts par tam piešķirto naudas summu.

Diemžēl visas ar kino izveidi saistītās iekārtas ir piecdesmitkārtīgi pārcenotas, dārgas, reti atrodamas un grūti nopērkamas. Vidēji vienkāršas īsfilmas filmēšana uz 16mm, izmantojot puslīdz sakarīgu aparatūru, varētu izmaksāt aptuveni 2000$, taču tā tiek filmēta ar vienu aprīkotu kameru, kuras tirgus vērtība ir pie 100 tūkstošiem. Tādēļ ir kompānijas, kas nopērk, uztur, remontē un aprīko visas tās lietas un tad izīrē tās producentu kantoriem par sātīgām summām. Tā tas darbojas.

Es kopš šīs nedēļas vienā tādā kantorī sāku darboties kā praktikants. Kantorī, kur glabājas viss nopietnākais kinematogrāfu aprīkojums, kāds bijis aktuāls kopš 60.gadiem. Tur strādā interesanti cilvēki, kas ir ārkārtīgi tehniski zinoši visās ar fotogrāfiju saistītajās jomās. Viņi zina tik daudz, ka paši taisa sev iekārtas – visu, sākot no objektīvu adapteriem un beidzot ar matstikliem. Viņi man saka, ka visi nopietni kinematogrāfi ir trenējušies tādā kameru kantorī, un visi spicākie Austrālijas censoņi ir trenējušies tieši tur. Es gan domāju, ka viņiem tikai tā labpatīkas domāt, lai attaisnotu to, ka viņi sēž patumšā pagrabā un visu dienu testē objektīvus.

Katrā ziņā man tā ir vairāk nekā lieliska iespēja ieraudzīt, pataustīt un palietot ļoti augstas klases aparatūru – tādu, kuru man noteikti neredzēt kā savas ausis vēl ilgu laiku, vismaz līdz brīdim, kad projektu budžeti sāks tikt mērīti sešos un vairāk ciparos. Es tur esmu 3 dienas nedēļā no rīta līdz vakaram un jūtos kā tādā pasaku zemē, kur es varu iet, ņemt, grozīt, testēt un spēlēties ar dārgākajām rotaļlietām, kādas ir. Es arī ļoti daudz iemācos – gan no kameru salikšanas, gan no vienkārši vērošanas, kā tehniķi labo un tīra objektīvus, kameras mehānismus un tā tālāk. Sanāk tā, ka bieži vien es stāvu blakus, tad iebakstu ar pirkstu tajā, kas mani interesē, un prasu “a kas tas tāds?”, pēc kā es saņemu skaidrojošu atbildi un pats tieku pie ta “ielikšanas vai ieskrūvēšanas vietā”. Vēl es viens pats pašrocīgi ņēmu un aprīkoju 35mm kinokameru. Tur, kur agrāk stāvēja 4 lielas metāla kastes, pēc tam bija Arri 435 ar 400 pēdu filmas magazīnu, Preston bezvadu objektīvu kontroles sistēmu (fokuss, diafragma), Cooke S4 objektīvu, video pārraidītāju, filtru turētāju un vēl visādiem knibuļiem. Ha. Biju tā aizrāvies, ka aizmirsu, ka esmu izsalcis. Gāju mājās ar spīdošām acīm. Bieži gan jocīga sajūta tik dārgas un svešas lietas turot rokās. Es nezinu, ko viņi ar mani izdarītu, ja es nomestu zemē to Carl Zeiss Planar 85mm F1.3…

Domāju, ka no manis iznāktu augstas klases kameras asistents, taču ceru, ka nekad man ar to nevajadzēs nodarboties. Katrā ziņā pēc 4 mēnešu prakses man būs labs “plāns B” pie kura atgriezties, ja nu no manis nesanāks nekāds labais režisors vai kinematogrāfs. Tiesa, tagad vismaz man būs lielāka iespēja kļūt par erudītu un kompetentu režisoru, nevis tādu, kurš pat nezina, kas ir diafragma un ko tā dara.