Kā jau visiem kino studentiem, tehnika mums veca, statīvi izļurkāti, lampas čīkst un grab. Līdz šim nopietnākā saskare ar kameras asistentiem bija tad, kad vajadzēja, lai kāds klasesbiedrs paņem no tava pleca nost smago kameru starp kadriem vai varbūt atnes kādu filtru. Bet nupat filmēšanā, filmējot līdz šim tehniski, vizuāli un izmērā nopietnāko filmiņu līdz šim, bija iespēja darboties ar veseliem diviem profesionāliem (pilna laika nodarbinātiem) kameras asistentiem. Viens no tiem bija pirmais un otrs – otrais. Filmēšanas laukums, kur pat asistentam ir savs asistents, jau nozīmē, ka nav nekāda ākstīšanās. Tie divi džeki, apbruņojušies ar betmena cienīgām rīku jostām, savu darbu darīja nopietni. Ne vien viņiem abiem bija paslēptas rācijas ar austiņām, kuras pirmais izmantoja, lai klusiņām otram teiktu dažāda veida instrukcijas, bet viņi darbojās pilnīgi fonā, netraucējot nevienu citu. Mums ar režisoru atlika tikai ieminēties, savā starpā pļāpājot, par to, kur varētu būt nākamais kadrs, kad pagriežoties kamera jau bija uzstādīta un gatava darbam.

Labs kameras asistents, kas mazāka izmēra filmēšanās ir arī “fokusa vilcējs”, izrādās, ir varen noderīgs un svarīgs personāžs, un tas padarīja manu dzīvi daudz vieglāku. Kameru un statīvu man nekur nevajadzēja nest, tie vienmēr maģiski un operatīvi uzradās tur, kur tiem vajadzēja būt. Kamera tika uzstādīta, pārbaudīta, sakonfigurēta. Tika pārbaudīti visi objektīvi, filmas magazīni – viss tika izpūsts ar saspiestu gaisu, iztīrīts. Filtri tika notīrīti ar alkoholu. Man atlika tikai pakliegt kādu objektīvu es gribu. Lielāko daļu no filmēšanas man bija daudz laika vienkārši skraidīt apkārt ar eksponometru un dot instrukcijas gaismotājiem. Kad bija jāfilmē, pirmais asistents darbojās kā tāds SLR tipa autofokuss – vienalga uz kuru pusi es kameru pagriezu, viņš vienmēr iefokusēja man vajadzīgo lietu. Kad bija jāfilmē, man bija tikai jānospiež “REC” podziņa. Kadra galā kamera tika nocelta man no pleca, un es pilnīgā bezrūpībā gāju prom apspriest nākamo kadru un gaismu izkārtojumu. Tā bija foršākā filmēšana, kādā es jebkad esmu bijis, un tagad es saprotu, ka tā patiesi īsti labas lietas var novērtēt tikai tad, kad tu ilgu laiku esi bijis spiests darboties bez tām.

Mēs filmējām 3 dienas, 6 lokācijās, apkārt un iekš Melburnas uz 16mm filmas. Kopumā izfilmējām 4 ruļļus Kodak 250D, kas ir aptuveni 44 minūtes. Gala rezultāts būs 7-9 minūšu īsfilma par pārīti, kas, viņu attiecībām dziestot, dodas tādā kā braucienā uz savu dzimto miestu kaut kur tālu laukos, lai veiktu abortu pie kaut kāda sena ģimenes daktera no bērnības dienām. Mēs filmējām daudz ainavu no braucoša auto, ieskaitot saullēktu virs Melburnas ap 6 no rīta. Filmējām uz tukšiem un vientuļiem lauku ceļiem, lauku ēdnīcā, vecā un puspamestā uzpildes stacijā un gala beigās – slimnīcā. Mans oranžsarkanais Mitsu tagad ir nemirstīgs, jo tika iemūžināts filmā (t.i., tas tika izmantots kā galveno varoņu braucamrīks). Dažus kadrus mēs uzņēmām ar tādu prisoskas-tipa iekārtu uz motora pārsega, uzmontējot uz tā kameru un filmējot kustībā, braucot uz priekšu. Kopumā filmiņā piedalījās ap 16 cilvēkiem, neskaitot aktierus. Tā bija interesanta, gluda un labi organizēta filmēšana, kuru vadīja, manuprāt, viens no sakarīgākajiem klasesbiedriem-režisoriem, un tās 3 dienas, kaut bija jāceļās 5 no rīta, pagāja zibenīgi. Cerams, ka varēšu parādīt gala rezultātu, kad tas būs izgājis cauri visiem pēcapstrādes posmiem, un varbūt aprakstīt sīkāk, kā un kas tika tur darīts. Man ir pozitīva sajūta un man liekas, ka tas izdosies foršs.