![[+]](http://reinistraidas.lv/raksti/wp-content/themes/mxz/img/icon.gif){kind=icon}
Profesionāļu instrumenti
Interesanti, ka savā profesionālajā attīstībā mēs, aizvien vairāk iemācoties un apgūstot, tik ļoti ātri pierodam pie aizvien labākām lietām jeb, korektāk – instrumentiem. Profesija balstās uz instrumentiem. Jo tālāk mēs tiekam, jo sarežģītāki, kvalitatīvāki un dārgāki kļūst mūsu instrumenti. Ar katru reizi, kad mums rodas iespēja izmantot kaut ko “labāku”, atgriezties pie iepriekš izmantotā ir ļoti grūti. Pašā sākumā mēs domājam, ka 30x zūms fotoaparātam ir forši. Nedaudz vēlāk sākam domāt, ka mums nudien vajag 24-70mm objektīvu. Kādu brīdi to palietojot, saprotam, ka tas ir tumšs un sūds un man vajag kaut ko feināku – kaut ko ar stabilizatoru, kaut ko gaišāku. Esam pārliecināti, ka, nu, nav labākas optikas par Canon L-sēriju. Daži tā turpina domāt vairākus gadus. Tehniskās un radoši estētiskās zināšanas vairojas un pēkšņi zoom objektīvi kaut kā nespēj nodrošināt pienācīgu optisko kvalitāti pārāk lielā elementu skaita un kustības dēļ. Ķeramies pie fiksētajiem objektīviem, jo zūmi to vien dara kā notrulina mūsu prātus ar savu ērtību un plašo funkcionalitāti, ļaujot mums kadrēt un koriģēt bez domāšanas par vēlamo perspektīvu.
Tad atkal paiet laiks. Tagad es prātoju, cik gan smieklīgi ir, ka es kādreiz lepni staigāju un vēstīju, ka 17-85mm ir “foršs stikls”. Nešaubos, ka pienāks diena, kad es būšu ar labiem instrumentiem izlutināts līdz tik absolūtam elītismam (anģlu val. ir labs termins – purist), ka kategoriski atteikšos filmēt vai fotografēt ar jebko citu, kā Carl Zeiss Planar T, piemēram, sakot, ka citi stikli ierobežo manu radošo izpausmi. Tad, protams, pienāks atziņa, kas agri vai vēlu skar visus, kas attīstās – ka instrumentam nav nozīmes, galvenais ir, kas ar to tiek radīts. Spēlējoties, bakstoties un darbinot visas lielās 35mm ARRI kinokameras un runājoties ar pieredzējušiem kinematogrāfiem (kas šad tad prakses vietā ienāk papļāpāt), es esmu sapratis, ka kamera (kino vai foto) ir tikai filmas transporta mehānisms. Attēlu veido gaisma, optika un lietas, kas tai atrodas priekšpusē. Varbūt tas attiecas vairāk uz kinokamerām, jo pat tās, kas maksā virs 300 tūkstošiem, nav aprīkotas ar ne uz pusi tik daudz lietām kā kaut kāds Canon 400D, taču kinokameras ir analogas. Līdz ar to tās galu galā dara tikai vienu lietu – rullē filmu cauri vārtiņiem, eksponējot to, un tad aizrullē to atpakaļ uz tvertni. Ģeniālākie attēli, kas kopā virknē veido ģeniālākos kino, tiek iegūti izmantojot vienu vienīgu pogu uz kameras – “motors”. Tas arī ir viss. Nekādu desmit autofokusa iestatījumu, nekādi mērītāji, rezolūcijas, baltās krāsas regulēšanas – nekas. Vienkārši “klik”, un tu dabū to, ko tu redzi caur objektīvu.
Fotogrāfijā es jau esmu nonācis līdz tādam līdzīgam recesam. Kinematogrāfijā man joprojām šķiet, ka iespēja elektroniski regulēt slēdža atvērumu no 180 grādiem uz 10.2 grādiem (kino slēdži ir pīrāgveidīgi un rotējoši) ir baigi grandiozā fīča, un man to vajag. Līdzīgi kā ar “30x zūmu fotoaparātam” pirms kāda laiciņa. Taču cerams, ka, turpinot ar tiem darboties, es nonākšu pie līdzīgas apjausmas – ka tie taču ir tikai instrumenti. Profesionāļa instrumenti.
Vēl es gribēju bilst, ka man ir radušās alerģiska rakstura pretenzijas pret jebko, kas ir platleņķa. Platleņķa perspektīva attēlos. Man liekas ļoti nedabiski, kā platleņķa objektīvi izjauc pasaules ģeometriju, un visas lietas attēlā pēkšņi ir sīkas un knapi saskatāmas. Man daudz, daudz vairāk estētiski patīk attēli no vidējiem un gariem objektīviem, jo tie saplacina un sakompresē fonu, radot patīkamu dziļuma sajūtu. Es sāku pārzināt sevi un savus instrumentus.
Nu jā, bet labos objektīvos ir spēks. Un reizēm tas ir objektīvi nomērāms, reizēm subjektīvs, bet viegli pamanāms kā, piemēram, bokeh, bet reizēm subjektīvs un grūtāk definējums, kā objektīva zīmējums, bet kad tas viss salasās kopā, viena bilde uzrunā, bet otrai - kaut kas pietrūkst. Bet kamera, neatkarīgi no tā, vai analogā, vai digitālā, tā jau tikai reģistrē to, kas ir izgājis stikliņiem cauri :)
Man patika kādreiz lasītais, kur cilvēks stāstīja, ka vairākiem profesionāļiem bija uzdevis jautājumu - kas vairāk ietekmē gala rezultātu - prasmes vai instrumentu kvalitāte. Visi aptaujātie profi bija vienbalsīgi teikuši, ka galvenais ir cilvēks, un ka īsts spečuks pat ar viduvējiem instrumentiem visu izdarīs pirmšķirīgi, bet paskatoties viņu instrumentus, bijis redzams, ka tie bijuši visi augstas kvalitātes.
Respects. Tā turpināt!
Kaa fotograafs esmu baigais noobs, tomeer paraadaas prieks, kad manas ziepenes bildes izskataas labaak kaa citu SLR, vnk deelj taa ka bildee ir saturs, kas labi saistas ar bildes laukumu, nevis kautkaada bilde ar ljoti labu asumu un izshkjirtspeeju. bet laikam neesmu taads friiks lai tagad nodarbotos ar analogiem aparaatiem, filmaam, utt. "katram savi tarakaani" :D
taapat kaa iistiem autobrauceejiem traucee miikstas atsperes, ABS, stuures pastiprinaataaji, kondicionieri, iepluudes rezonatori - tas viss traucee sajust motoru un ritenju saikni ar celju :)
PanZero, Renis tak ir īsts kino darbonis!
Patīkami tomēr, ka instrumenti neierobežo radošās lietas. :)
Atceros, ka savos 15 gadiņos, kad sāku pastiprināti spaidīt slēdzi uz sava kompaktiņa - jau tad sapratu, ka pasaule izskatās foršāk, kad piezūmoja un atkāpās, ne tad, kad platleņķoja un piegāja klāt.
Bet nevar noliegt, ka platleņķis arī paver dažādas izpausmes iespējas. Kaut vai fisheye bumbulis iekš tās īsfilmas, ko reiz šeit prezentēji.
bet es tik gribēju ar šo pateikt, ka foršs raksts :)
ps
jaa,man arii patiik kaa bilde izskataas caur garu objektiivu,un ja veel var dabuut pienaaciigi daudz gaismu - smuki.