Pēdējās pāris nedēļas, neskaitot to, ka esmu pilnīgi ieracies papīru, atļauju, aktieru, lokāciju, kostīmu un tādu lietu organizēšanā, esmu sācis domāt par sava žurnāla nākotni un to, kas šeit būs no nākamā gada. Diezgan stabili krītošā vēlēšanās rakstīt, kas agrāk vai vēlāk pazemina rakstu kvalitāti un kvantitāti, liecina, ka nevis man ir uznācis garīgs panīkums, bet tieši otrādi – man vienkārši sāk palikt aizvien mazāk laika. Kad es neagonizēju par savu gada beigu 8-minūšu filmu, es plānoju un filmēju citu klasesbiedru īsfilmas un pārējā laikā esmu prakses kantorī, kur mācos apieties ar tehniku. Kad tieku mājās, tā vien paliek laika paēst un noskatīties kaut ko svaigu un tad palasīt grāmatu 30 minūtes pirms iemigšanas, lai nākamajā dienā atkal celtos augšā un darītu visu iepriekšminēto. Iespējams, nāks cits, mierīgāks periods (piemēram, brīvdienas) un būs savādāk, taču patreiz es esmu pilnīgi nodevies savas īsfilmas plānošanai.

Par pašu projektu neko daudz negribu stāstīt, kamēr tas nebūs gatavs. Varu tikai teikt, ka tajā būs visas ainas un sekvences, ko es jebkad esmu vēlējies uzfilmēt, būdams mazs, izņemot varbūt auto pakaļdzīšanos un kosmosa kuģu kauju. Pārāk ilgu laiku es to biju atlicis un padevies skolas un klasesbiedru spiedienam, tikai lai pēc tam pats ienīstu savu veidojumu, jo tur “nevienu nenošauj un neko neuzspridzina”. Tad nu mācījos no kļūdām, un šoreiz man būs viss, ko es jebkad esmu gribējis īsfilmā – apšaudes uz ielām, pakaļdzīšanās cauri mājām, pagalmiem (ar kājām gan), nemotivēta un spontāna vardarbība, aplaupīšana un vēl citas pozitīvas lietas. Piemēram, man būs pilnībā ekpēta SWAT komanda. Dārgs prieks, taču galu galā tas ir tas, ko es šeit atbraucu darīt un iemācīties.

Tikmēr veiksmīgi noritēja iepriekšējā filmēšana, kurā es darbojos kā galvenais operators. Esmu ārkārtīgi apmierināts ar uzfilmēto materiālu. Es pat gribu parādīt to visiem cik vien drīz iespējams. Mēs filmējām plakanos Austrālijas līdzenumos, vecā puspamestā uzpildes stacijā, slimnīcā un cēlāmies arī 5 no rīta, lai divreiz pārbrauktu pāri Melburnas tiltam un uzfilmētu aiz pilsētas debeskrāpju līnijas uzlēcošo sauli. Tās bija fantastiskas 3 dienas. Man šķita, ka dažas ainas es “pārgaismoju” (nevis pārgaismoju ekspozīcijā, bet sataisīju pārāk normāli gaišu un garlaicīgu). Respektīvi, nezinot, cik tieši dinamiska būs Kodak 250D kinolente, es biju nedaudz “nobijies no tumsas” un dažviet pārāk uzņēmīgi mēģināju izgaismot katru ainas stūrīti, ieturot minimālu kontrastu. Gala beigās sapratu, ka ainas, kurās ir vairāk tumsas, ir daudz atmosfēriskākas un vizuāli patīkamākas. Galu galā tās ainas, kuru izgaismošanai tika izmantots tikai viens spēcīgs, mīksts avots, iznāca daudz feinākas. Man bija ļoti paveicies ar režisoru – mums bija laba komunikācija, un režisors man uzticējās un ņēma arī vērā ieteikumus par kadrējumu un kadru izvēli – tas, diemžēl, industrijā ir retums. Studentiem-režisoriem ir visiem viena liela kaite – viņi nav fotogrāfi, nekad nav bijuši, kaut viņi spēj domāt vizuāli, viņi nespēj izprast līdz galam to, kā attēlu izmaina lēcas perspektīva – vai nu platleņķa vai telefoto. Vairumā gadījumu viņi iesaka portreta tipa tuvplānam pienest kameru aktierim tieši pie sejas un filmēt to ar 16mm objektīvu. Tas nu gan nav ne pareizi, ne arī smuki.

Par laimi man ar režisoru nebija strīdu šajā sakarā – viss bija ideāli. Jau rakstīju par profesionālo asistentu, kas man tika. Tas viss kopā mani darīja pārliecinātu par to, ko es daru, un tapēc arī rezultāts iznāca foršs. Nu, nav jau gluži tā, ka mums būtu žokli atverošas ainas no krāniem un sliedēm, tieši otrādi – visam ir tāda ļoti mierīga, piezemēta piegarša. Taču gaismošanā tika ieturēta tāda zināma konsistence. Piemēram, aktierus iekštelpās vienmēr pielikām pie loga, kas ļāva man eksponēt tos caur dabisko apgaismojumu, tikai nedaudz “piegaismojot” pildošo gaismiņu no tumšās puses. Katru reizi, kad bija tuvplāns, es mēģināju ieturēt precīzi 1,5 stopu atšķirību starp sejas gaišo un tumšo pusi. Filmējām visu uz telefoto – tieši tā, kā man patīk. Rezultātā viss bija ieturēts līdzīgos parametros, nekas nelēca ārā, visu bija viegli samontēt kopā. Tagad saprotu, ka ar katru reizi es esmu aizvien mierīgāks, pārliecinātāks, un līdz ar to – domāju par to, ko es daru, un kontrolēju sevi. Līdzīgi kā uzkāpjot uz riteņa pirmo reizi – tu nokritīsi praktiski tikai stresa dēļ, nevis tāpēc, ka kļūme tehnikā. Kad tu ar jauno sajūtu esi apradis, viss sāk notikt gludāk, ātrāk un mierīgāk. Tu zini precīzi, kas tev ir jādara, lai nokļūtu tur, kur tu gribi būt.

Gaisā šeit ir jūtams pavasaris.