Nedaudz ilgāk kā pirms gada es atklāju sev Lomogrāfiju, vienlaicīgi ar 16mm kino darbnīcām skolā. Fotografēju es tad vēl tikai tāpēc, ka biju “tā pieradis darīt” un tas likās pašsaprotami. Nejutu, ka pamazām ieslīgstu tādā kā recesijā, un vizuāli-asociatīvā sajūta sāk pamazām pazust, ar kuru kopā arī viss entuziasms par attēlu veidošanu kā tādu. Digitālā fotogrāfija ir iesprūdusi stagnācijā – masveidā tiek ražoti vienādi (lēti) sensori un bāzti visās kamerās pēc kārtas. Rezultātā, protams, kamera tagad ir katram, kas māk pakustināt peli. Zūmi paliek aizvien lētāki un lielās atmiņas kartes – aizvien piebāztākas ar… neko. Protams, cilvēkiem, kas nupat tikai uzsāk digitālo fotogrāfiju, prieks un entuziasms ir liels, taču “digitālā fotogrāfija” nav tas pats, kas “fotogrāfija”. Nav pat būtiski tas, ka filmas vietā ir sensors, to vēl varētu pārdzīvot. Tie visi digitālie auto-fokusi un auto-ekspozīcijas ir tas, kas fotogrāfiju pārvērš par “lētu izklaidi”. Es biju nesen vienā Melburnas foto saietā, kur bija vesels bariņš ar visādiem 40D un 5D lietotājiem, daži ar lielajiem, baltajiem objektīviem (es apzināti saku “lietotājiem” nevis “fotogrāfiem”), un viņi visi reizēm fotografēja ar aparātu izstieptā rokā, nemaz neskatoties caur kadra rāmīti, izbliežot 4-5 bildes pēc kārtas, daži pat burst režīmā. Tieši tehnikas dēļ, kas kaut ko tādu ļauj darīt, fotogrāfija ir pārvērtusies par masveida hobiju. Bilde vairs nav nekā vērta, jo pie tās radīšanas tehnikas nav pat piedomāts, nerunājot nemaz par tās saturu. Nepārprotiet, man nekas nav pret cilvēkiem, kas lieto ciparu kameras, es tikai vispārīgi spriedelēju par to, kas ir fotogrāfija šodien, un cenšos vairāk cilvēkus ieinteresēt izmēģināt un novērtēt analogo.

Pirms gada es sapratu, ka fotografēt man vairs nepatīk, jo visas bildes bija vienmuļas un pelēcīgas. Tieši tapēc tā safanojos par Lomogrāfiju – jo tās koncepcija piedāvāja visu, kas man tieši tad pietrūka. Tas man atjaunoja tādu kā svaigumu fotogrāfijā. Kad viena bilde tev izmaksā dārgāk un tu to neredzi ne pirms, ne pēc kadra uzņemšanas, tad tu sāc pavisam citādi domāt par to, ko un kapēc tu fotografē. Es nopirku mazu LC-A, un pēkšņi man bija liela filmu izvēle, dažādas attīstīšanas un skannēšanas metodes. Mainot un izmēģinot visus šos mainīgos lielumus, iespaids ir tāds, ka man ir 50 kameras, katra ar savu raksturu un īpašībām. Digitāli attēli parasti tiek “uzņemti”, izdomāti un radīti praktiski pēcapstrādē. Tu baksti pogas un domā “ou, jā, šitās krāsas ir tā neko”, un tad tu bildi saglabā. Analogajā fotogrāfijā tu “pēcapstrādi” sev galvā veic jau pirms kadra uzņemšanas. Filma tev iemāca zināt, ko tu gribi. Digitālais tev piedāvā jebko, ko tu jebkad varētu gribēt, taču kā zināms – ja tu vari darīt visu, tad tu nedarīsi neko. Tehniski ierobežojumi ir vislielākais un efektīvākais radošuma detonators. Ja tu gribi labākas bildes – aizlīmē savam DSLR ekrānu un aizliedz sev jebkad izmantot P, Av, Tv vai Auto režīmus.

Mana svaigu sajūtu apetīte bija pārāk liela, un pēc pāris mēnešiem LC-A jau sāka apnikt. Ar to bildējot, es sāku pamazām saprast, kas man patīk un nepatīk – krāsas, ko un kādās situācijās man patīk bildēt un kā. Tad es aizgāju uz vienu vecu kameru veikalu un apmainīju savu 30D komplektu pret 1977.gadā ražotu Minolta spoguli. Es domāju, ka pēc 10 gadiem, atskatoties uz savu karjeru, izglītību un kopējo attīstību, es joprojām uzskatīšu to par visu laiku labāko lēmumu, jo tas mani palaida episkā “kvestā”, atvēra man acis un iemācīja man pāris mēnešu laikā vairāk, nekā es biju apguvis 4 gadus bildējot digitāli katru dienu. Vēlāk es Minoltu nomainīju pret Nikon F3, kas bija labi, bet bilžu saturu tāpat nemainīja. Visu to pašu varēja izdarīt ar Minoltu. F3 vienkārši bija nedaudz izturīgāks, rokai ērtāks un ar gaišāku un asāku skatu meklētāju – vieglāk fokusēties pustumsā. Nopirku Epson V500 skanneri un sāku pats skannēt savus negatīvus, bet tad sapratu, ka tas ir bezjēdzīgi un ir pretrunā ar analogās fotogrāfijas koncepciju. Skannera aplikācija krāsu un ekspozīcijas korekciju ziņā jau tuvojas Photoshop. un es piefiksēju, ka sāku bakstīt un koriģēt krāsas tieši tāpat, kā agrāk ar digitālām bildēm. Tas ir tizli, jo tā tu palaid garām filmiņas patiesās krāsu, toņu, kontrasta un asuma īpašības. Tad es sāku nest krāsainos negatīvus uz vietējo laboratoriju, kur ir Frontier aparāts un SP-2000 skanneris, ar kuru var 3 minūšu laikā ieskannēt filmu bez īpašām korekcijām. Daži tumšāki vai gaišāki kadri var tikt nedaudz pakoriģēti gaišumam, un tad rodas kaut kādas krāsu novirzes, bet tās uzreiz var identificēt. Ja krāsas ir pablāvas, tad iespējams, ka kadrs tika pāreksponēts. Kopš tās dienas nevienu bildi neesmu apstrādājis digitāli. Kādas tās man atdod no laboratorijas, tādas tās arī paliek.

Vēlāk atradu vēl vienu fantastisku metodi, kā stimulēt fotografisko radošumu. Nopirku vecu vidējā formāta Yashica-Mat TLR tipa aparātu no 1950.gadiem. Atkal biju spiests mācīties visu no jauna – 6×6 izmēra kadra rāmītis nozīmēja, ka par kompozīciju ir jādomā citādāk. Pilnīgi manuālā ekpozīcija nozīmēja, ka jāmācās pareizi novērtēt gaismas apstākļi ainā un jāizmanto ārējais eksponometrs. Slēdzis, kurš ātrāk par 1/500 sec. neiet, nozīmēja, ka ekspozīcija ir vairāk jākontrolē ar filmas jūtību. Tā kā filmas jūtību var regulēt tikai mainot filmas ruļļus, bija jāplāno vairāk uz priekšu – kur tiks bildēts, kas tiks bildēts un attiecīgi – kāda filma un cik daudz ir jāņem līdzi. Smadzenēs signāliņi skraida apkārt lielos tempos, šūnas dalās un vairojas, un tas var novest tikai pie viena – agrāk vai vēlāk tu neglābjami paliksi gudrs un kompetents tajā, ar ko tu sevi radoši noslogo. Nesen es atklāju, ka melnbalto filmiņu cilvēki mājas apstākļos ir attīstījuši 100 gadus ar lieliskiem rezultātiem. Kad jau tā sarežģītajam vienādojumam pievieno vēl ķīmijas un attīstīšanas trikus – fotogrāfijas process paliek vēl sarežģītāks, bagātāks un interesantāks. Tagad man ir iemesls izmēģināt un izpētīt visas daudzās melnbaltās filmas un to, kā tās reaģē ar dažādām ķīmijām. Fotogrāfija beidzot atkal ir aizraujoša.

Gads ir pagājis, un es esmu izmēģinājis praktiski visas krāsainās un melnbaltās filmas, kādas ir nopērkamas. Jau ļoti ilgu laiku pamazām rakstu tādu lielu filmiņu apskatu un salīdzinājumu. Kad tiks pabeigts, tas būs liels un garš ieraksts. Tikmēr šeit var retrospektīvi apskatīt visas interesantākās fotogrāfijas no šī analogā gada. Protams, ka pašā augšā ir bildīte ar manu mazo māsu Elizabeti un Markusu – šī laikam ir veiksmīgākā un populārākā no visām, ko es jebkad esmu uzņēmis – apskatījuši to ir vairāk kā 12,000 cilvēki, tai ir 178 komentāri un vairāk kā 700 lietotāji to ir pieskaitījuši pie “favorītiem”. Tagad, kad īsfilma ir gandrīz pabeigta un var teikt, ka brīvlaiks jau klāt – atkal atsākšu bildēt aktīvāk.