![[+]](http://reinistraidas.lv/raksti/wp-content/themes/mxz/img/icon.gif){kind=icon}
Kā es domāju par austrumeiropas ēdieniem
Šodien, staigājot pa lielveikalu un lasot grozā jau ierastās produktu kombinācijas (salātu kastīte, vista, apelsīni, dzērveņu sula), es, kādu brīdi neveikli dīdoties pie gaļas stenda, pamanīju tur aizdomīgu preci ar nosaukumu Latvian Liverwurst. Sākumā nesapratu, kas tas ir par internacionālu zvēru, bet beigās, apskatot “priekšmetu” aiz cedeles un loģiski saliekot kopā vārdus liver un wurst, sapratu, ka tā laikam būs aknu pastēte desas formā. Labi, ka man negaršo pastēte – savādāk es būtu ar sajūsmu skrējis pēc baltmaizes.
Bet, ieraugot šo daudz cienīto, tradicionāli latvisko produktu, es sāku domāt par to, ka sen neesmu ēdis tādas izteikti latviskas lietas. Sāku veidot tādu topu ar Latvijā populāriem mājas ēdieniem, kuri man visvairāk pietrūkst un kurus grūti pagatavot tādēļ, ka nav pieejams Latvijai specifisks produkts. Citiem vārdiem sakot – paša slinkuma un neprasmes dēļ.
Rasols – leģenda, ne ēdiens. To var ēst brokastīs, pusdienās, vakariņās vai nakts vidū. To var ēst no šķīvja vai pa taisno no lielās bļodas. Tas vienlīdz labi sader ar tēju, šņabi vai zaptsūdeni. Rasolu var štopēt iekšā pat tad, kad ēst nemaz negribas. Vienalga vai tas tiek pasniegts kāzās, bērēs, jubilejās vai uz smagām pohām – labs rasols vienmēr ir visu saviesīgo pasākumu centrālais notikums. To var ēst vienu pašu, uz maizes un kopā ar jebkuru citu pašpietiekamu ēdienu. Ja kompots ir sūdīgs, tad arī saldajā var ēst rasolu. Īsāk sakot – tas ir pats labākais no visiem ēdieniem, un man tas pietrūkst visvairāk.
Makaroni pa flotski – šis ir skumjas vēstures pozitīvs blakusprodukts. Gadu simtus izturējis ēdiens, kura pamatā ir ģeniāli vienkārša recepte – izvāra makaronus, saber pannā, pieber klāt “tūristu brokastis”, apmaisa, kamēr karsts, un ēd ar nedaudz kečupu. Ātri, lēti un ļoti barojoši.
Zupas ir vēl viena lieta, kas šeit tiek taisīta pavisam nepareizi. Te ļoti modē ir ķirbju, saldo kartupeļu, cukini vai baklažānu, spinātu un līdzīgas krēmzupas. Kad es cerīgi taujāju par “dienas zupas” opciju un izdzirdu par kārtējo ķirbju zupu, es saviebjos un jautāju oficiantei, vai viņi ir dzirdējuši par gaļas pievienošanu zupām vispār un ar žestiem lieku noprast, ka tā būtu vareni laba ideja. Tādās reizēs man gribas ieiet ēdnīcā un pasūtīt soļanku. Īsto, ar cīsiņiem un plānu citrona šķēli ar gaumīgi dekoratīvi rievotu miziņu. Tad vēl es cerīgi domāju par lielu bļodu ar vienkāršu frikadeļu zupu un saldskābmaizes šķēli ar biezu sviesta kārtu. Vai auksto zupu. Vai vistas buljonu. Jebko, tikai ne ķirbjus.
Par spīti tam, ko man daudzi saka, es joprojām apgalvoju, ka Austrālijā nezina, kas ir biezpiens. Jā, var atrast dažādās sierveidīgas substances, bet tās galīgi nelīdzinās tam, ko normāls latvietis saprot ar biezpienu – biezu, pietiekami smalku, ar labi treknu krējumu (kura arī šeit nav), sāli, sagrieztiem lociņiem un dillēm. Biezpiens, līdzīgi kā rasols, ir tik pat universāls ēdiens, kuru var ēst kopā ar praktiski jebko un uz kura var balstīt dažādus citus labus ēdienus, kā, piemēram, kūkas vai pankūkas. Bet vislabāk biezpiens garšo kopā, protams, ar omleti. Vai ceptiem kartupeļiem. Vai omleti un ceptiem kartupeļiem kopā. To var lieliski ēst arī uz rupjmaizes, kuras, diemžēl, arī te nav.
Rupjmaize. Austrālija rudzus nepazīst. Ja arī pazīst, tad neprot tos apstrādāt mīklā un pareizi sacept. Rudzu maizes produktos rudzi atrodami ir tikai nosaukumā. Modē ir maizes, kurās ir nejauši samesti kādi 5-6 sēklu veidi. Sauc tās par multigrain. Nav jau tās sliktas, patiesībā – pat ļoti garšīgas, taču es tāpat ilgojos pēc lielā, melna Lāču maizes klaipa. Vēlams – ar biezpienu, pie rosola vai pie frikadeļu zupas.
Skābēti kāposti. Neesmu gan vislatviskākā ēdiena – skābu kāpostu zupas – liels piekritējs, taču pēc parastiem svaigi skābētiem kāpostiem ilgojos ļoti. Īpaši ar krējumu klāt pie krāsnī ceptiem kartupeļiem un marinētas gaļas. Kad domāju par kāpostiem, iedomājos Vidzemes tirgu, kur tie stāv lielās koka mucās viens otram blakus un smaržo. To gan laikam novērtēt varam tikai mēs, krievi un vācieši.
Par laimi pēc mēneša jau būšu Latvijā. Skaitu dienas.
Piekrītu Asmo, kad var arī pats pagatavot, kaut vai to pašu soļanku, jo nepieciešamie ingredienti droši vien turpat Austrālijā ir nopērkami.
jāiet ēst!
starp citu, kamēr biji prom, latvijā vairs gandrīz vispār nav pieejams skābais krējums. ir tikai skābā krējuma izstrādājumi, kas vairums gadījumos garšo pēc nekā, šķidrs kā kefīrs. be warned!
un kefīrs arī galīgi garām, vienīgais dzeramais tagad ir Rankas kefīrs, ko nekur nevar atrast, bet pačukstēšu - var dabūt iekš bistro uz matīsa/čaka stūra kā arī saka ka esot stūra veikalā pie mūsu vecās skolas, bet nepārbaudīts fakts.
ā un tagad stilīgi ir pievienot produktiem milzīgu zvaigznīti ar tekstu "audzis Latvijā!" un visi to pērk.
Ne velti bērnība tika daudz tāds ēsts - tagad laba atmiņa.
Raksta autora virzienā raidu sašutuma pilnus skatienus, kur var šitik garšīgi uzrakstīt. :)
labie apraksti par tiem eedieniem.
Starterī - rasols
Pirmajā - frikadeļu zupa
Otrajā - mežacūkas cepetis ar krāsnī ceptiem medus kartupeļiem un skābiem kāpostiem
Saldajā - biezpiena torte
Piedevās - lielisks vīns no Spānijas (paša vests)
Tiksi galā ???
Un kā ir ar šprotēm ?
no problem :) visi welcome ! Reinis izvēlas viesus :)