![[+]](http://reinistraidas.lv/raksti/wp-content/themes/mxz/img/icon.gif){kind=icon}
Rīgas Sargi
Noskatījos Rīgas Sargus. Ar mocībām. Par scenāriju un režiju labāk neko neteikšu – ne es pārzinu vēsturiskos faktus, ne arī vēlos kritizēt darbu no saturiskā viedokļa. Pats ļoti labi zinu, ka kvalitatīvus scenārijus rakstīt spēj ne katrs, un arī par režiju man sirdsapziņa neļauj neko teikt. Galu galā ir jāsaprot, ka realizēt tāda mēroga projektu ar tik maziem resursiem, ar tādu, daudzas reizes labotu scenāriju un ar tādiem aktieriem, kādi nu mums ir – tas ir tik nereāli, ka neatliek nekas cits, kā apskaust visus projektā iesaistītos cilvēkus par to, ka tie nav padevušies un ir spējuši to vispār novest līdz kaut kādam taustāmam rezultātam. Režijai vajag lielu drosmi. Rīgas Sargi bija drosmīgs projekts. Protams, tas sagādāja vilšanos ne vienā vien lauciņā, taču, par spīti tam visam, tas ir drosmīgākais un mēroga ziņā visiespaidīgākais, kas atjaunotajā Latvijā jebkad līdz šim ir izveikts. Ņemot vērā Latvijas kino industrijas nožēlojamo stāvokli, vien fakts, ka filma tika pabeigta, ir varoņdarbs.
Tāda mēroga kino režijai ir vajadzīgs patiešām spēcīgs režisors ar vīziju, kuru katru dienu nekropļo finansiāli un loģistiski ierobežojumi. Nav viegli noturēt sev prātā skaidru bildi par to, kā filma izskatīsies un būs – kuri tēli būs skaidri, motivēti un interesanti un kuri būs tizli un garlaicīgi. Industrijā saka, ka katra filma tiek uzrakstīta 3 reizes – vienu reizi rakstot scenāriju, otru reizi filmēšanas laukumā un trešo un pēdējo reizi – montāžas studijā. Skatoties filmu tas man leca acī katrā otrajā kadrā. Ir smieklīgi, ja “grandioza” kauja ir jānotur pie dinamikas praktiski tikai uz tuvplāniem un sejiņām, taču tajā pat laikā es saprotu, kapēc tas tā ir. Galu galā, tieši action tipa ainas ir tās visdārgākās un grūtākās. Nu nevaram mēs atļauties simtiem ekstru, lidmašīnu, tanku, eksploziju un sagrūstošu ēku. Un, ja mums nav nekas no tā, ko parādīt, ko tad lai rāda? Vienu kartona bruņu auto ar drebošu ložmetēju, kas lēnām izbrauc cauri koka barjerai pāri dzelzceļam. Un daudzus “dramatiskus” tuvplānus ar fona skaņas efektiem – kas arī mani noved pie manas tālākās un lielākās gaudas.
Skaņa. Es nezinu, vai pie vainas ir naudas, laika vai speciālistu trūkums, jeb šī ir “padomju laika” raksturīga slimība vai vienkārši totāls tehnisks clusterfuck, taču skaņa ir absolūti neciešama. Ne vien lielā daļā dialogu ainās tā nav sinhrona ar uz ekrāna notiekošo (lasi: aktieru mutes kustībām), tā arī skan pilnīgi nedabiski. Izņemot vienu ainu vilcienā (ar Rūdofu Plēpi), visās ainās, kur ir dialogs, balsīm nav pilnīgi nekādu videi raksturīgu tonālo parametru. Vienalga, vai saruna risinās baznīcā, lauka vidū, mašīnā vai jebkur citur – tā vienmēr skan nemainīgi tīri un vienlīdz skaļi – pat ja aktieri maina savas runāšanas manieres – piemēram staigā apkārt (tuvāk un tālāk no skatpunkta), maina balss projekcijas virzienus. Respektīvi, balss neizklausās tā, it kā tā nāktu no tās vides, kurā tā tiek redzēta. Rezultātā – tāda “atslēgšanās” un ieraksta sajūta neapzināti iznīcina ticamības momentu. Savādi, bet noskatoties dažus (pat jaunus) Krievu kino reklāmas rullīšus, secinu, ka tur kino tiek ieskaņots tieši tāpat. Vai tas ir tā apzināti?
Tālāk – apjukumu vieš fakts, ka krieviskie un vācu valodas dialogi nofilmēti tika latviešu valodā un tikai pēc tam tie ir iedublēti orģinālvalodās. Rezultāts ir uzjautrinošs, īpaši tad, kad tēls nonāk līdz kādai “emocionālai” rindiņai. Efekts kā vācu pornofilmās.
Treškārt, viss skaņas dizains liekas saforsēts, taču to varētu norakstīt uz naudas un laika trūkumu. Tomēr tā ir savāda pieeja. Saprotams, ka lielbudžeta Holivudas kino nekad netiek izmantota ierakstītā skaņa – visi dialogi tiek pārrakstīti pēcapstrādes laikā, taču tiem projektiem ir daudz naudas un laika – dažreiz aktieri skaņu studijā pavada vairākas nedēļas un pat mēnešus. Turpat arī intensīvi strādā visi trokšņu rakstītāji, kas ieraksta katru aktiera ķermeņa kustības skaņu un tā tālāk – tas ir komplicēts un dārgs process. Mazbudžeta projektos parasti maksimāli mēģina ierakstīt labu skaņu “dzīvajā”, un studijā iet rakstīt tikai tad, ja nu tā patiešām nav izmantojama fona trokšņu dēļ.
Attēli patīkami pārsteidza – biju gaidījis jau ierasto, pliku, garlaicīgu, statisku un plakani izgaismotu kadru, bet ieraudzīju kaut ko pavisam skatāmu. Operatora darbs bija vienīgais, kas man filmā šķita pieņemams un augstiem standartiem atbilstošs – gludas, motivētas kameras kustības. Nakts ainas arī bija ticami izgaismotas. Vietām gribējās nedaudz vairāk radošas izdomas – īpaši beigu kautiņā ar N.Laizānu zvana tornī – tur praktiski bija tikai divi patizli “pirmās personas” skatpunkta plāni, kas vienkārši pārslēdzās no viena uz otru, un tā kādas 5 minūtes no vietas. Ja gribas dramatisku un dinamisku cīņu, tad ir jābūt lielākai dažādībai kadra leņķos un izmēros. Būtu daudz iespaidīgāk redzēt abus aktierus uz grīdas, nevis lēkājot viens otram apkārt. Vairāki intensīvi tuvplāni (ar rokas kameru) un detaļas (rokas, naži, utt.) būtu samontējušies kopā daudz iespaidīgāk. Pāris kaujas ainas, kas bija ārpusē, arī likās vizuāli pietiekami labi uzkonstruētas, par spīti jūtamajiem ierobežojumiem. Viss cits arī bija skaidrs, loģisks un viegli uztverams, un fakts, ka tas man nav palicis atmiņā, liecina, ka viss redzētais “kalpoja” sižetam, “neleca ārā” un neradīja pārtraukumu sajūtu. Tas ir labi.
Aktieri – nu nezinu. Negribu izlikties gudrāks, nekā es patiesībā esmu, taču ir kaut kas pašmāju aktieru sejās, kas man liek skatīties un domāt “nu neticu es tev!”. Varbūt tā ir scenārija vaina, kur tēliem nav pievienota pietiekami ticama motivācija un no tās izrietoša skaidra darbība. Tēli likās tādi drusku pliki. Meitene nevarēja izvēlēties starp diviem puikām, viens no kuriem filmas laikā kadrā parādijās labi ja pāris reizes. Tomēr man liekas, ka Latvijas aktieri vēl ar kino nav tik ļoti apraduši, kaut vai tapēc, ka ir mācīti skatuves mākslai, un skatuve ir pavisam cita lieta un vieta. Iekš kino balstiņa nav jāprojicē uz skatītājiem, kas sēž auditorijā. Ja tas tiek darīts (un tas tiek darīts instinktīvi), tad viss sanāk tāds teatrāls un pārspīlēts.
Nekas. Katrs projekts iemāca kaut ko vērtīgu nākamajam projektam. Man liekas, ka šīs filmas autori tās izstrādes laikā iemācījās ļoti, ļoti daudz.
Un tas noēd filmas labās kvalitātes - teicamo attēlu, grandiozās dekorācijas (Latvijas apstākļiem - unikālas); lielisko mākslinieku, ieskaitot kostīmu mākslinieku darbu, milzīgo enerģiju, kas ielikta. Atliek cerēt, ka autori tiešām būs kaut ko mācījušies, proti - ka jāpiestrādā pie scenārija pirms sāk filmēt. Filmas aktieri intervijās izteicās, ka filmēšana notika trīs piegājienos un katrā no piegājieniem tika filmēts pēc atšķirīga scenārija. Domāju, tas arī ir filmas trūkumu cēlonis.
jā, tas teātra tipa sajūta aktieros nezuda.
JJ
visdrīzāk gan tās ir tikai un vienīgi režisoru bailes no nepazīstamiem jaunajiem aktieriem un fakts, ka visi viens otru pazīst un apvainojas, ja tos neataicina uz jauno filmu filmēties. Tā ka nāksies vien pieciest teatrālos aktierus līdz brīdim, kamēr neatnāks kāds jauns enerģisks režisors un neuzspļaus uz Latvijas kanoniem un principiem un neuzfilmēs filmu ar savādāku skatījumu uz lietām, kas Latvijā šķiet ir iesūnojušas.
Nav te mēģināta māksla radīt vai ar lielu patosu parādīt Latvijas tautu, vienkāršs action gabals ar nelielu patriotisma pieskaņu. Tas ir sanācis tīri labi. Tīri skatāmi.
un latvijas kinoindustrija - oo jā, tas ir kautkas. latviešu seriāli ir tāds sekss, aktieri pilnīgi garām, kinematogrāfijas un operātora darba nav, gaismas nav, skaņas nav, fona mūzikas un skaņas nav. tik sūdīgi paliek kad kādreiz netīšām ieslēdz LV kanālu un tur iet tik drausmīgi lēti sūdi. Cerību iela :D un tad uz visa tā fona "Rīgas sargi" tiešām izskatās ir liels panākums Latvijai. gan prieks gan bēdas.
Cik atceros, tu tagad lēkā ar aifōnu, ne tā? Vai esi mainījis savas domas?
http://reinistraidas.lv/2006/09/05/telefons-nav-labs-paligs-virtuve/
Es, piemēram, salīdzinoši nesen nomainīju SE z530i bling-bling trubu pret 6310 nošku... Zvērā, un domāju, ka es pie nošķas turēšos līdz tas mirs. Āmen.