Jāatzīst, ka biju pozitīvi satraucies par jaunā Nikon D90 video režīmu, taču pēc neilgas paspēlēšanās sapratu, ka tā iespēja nav uz pusi tik satraucoša, tieši otrādi – video režīms tur ir tāds kā saldais ēdiens – forši, bet nu varbūt nemaz nav tik obligāts. Jebkura ierīce, kas ieraksta video, sākumā šķiet baigi laba ideja un liekas, ka nu tik būsim baigie filmētāji, taču beigās tāpat atjēdzamies, ka esam pārāk slinki, lai kaut ko filmētu, jo tam tāpat reti ir jēga. Pat ja man būtu RED, es tāpat viņu atstātu skapī iemestu, jo, lai uzņemtu video, ir jābūt idejām. Var, protams, pirmās dažas dienas papriecāties par izšķirtspēju un kvalitāti – bet ko pēc tam? Vairums cilvēku (mani ieskaitot) tā arī paliks ar “krutu 3 sensoru HD kameru” uz plauktiņa nevis ar “foršām īsfilmām” festivālos.

Video režīms iekš SLR tipa fotoaparāta ir laba ideja, nenoliedzami. Auditorija, uz ko tas ir mērķēts, ir cilvēki, kas dažādu iemeslu dēļ filmē ar saviem telefoniem un foto ziepjutraukiem. Izmērs, optiskā kvalitāte un visas citas tehniskās lietas, protams, ir daudz pārākas, taču pati būtība ir saglabāta – tas ir tīrs point & shoot. Tieši tāpat kā mazajiem video rakstītājiem (telefoniem) – netiek piedāvātas nekādas kontroles iespējas. Ar noklusēto konfigurāciju un parametriem nav iespējams regulēt neko no iestatījumiem, kas varētu ietekmēt attēlu. Ne slēdzi, ne F, nedz arī jūtību. Automātiski ir jāsecina, ka tas režīms ir domāts lietotājiem, kas negrib zināt, kas šīs lietas ir un ko tās dara ar bildi. Un es to pilnīgi saprotu. D90 gala beigās ir foto, nevis video kamera. Video tur ir tikai kā bonusiņš, odziņa uz saldējuma – lieta, kas ir piemesta klāt pēdējā brīdī, jo tas ir kļuvis iespējams. Tam par iemeslu ir daudzās tehniskās nepilnības.

Un tagad mazliet nūģisma. Pirmkārt, kaut video ir 1280×720 pikseļu izmērā, tas ir diezgan stipri sakompresēts. Saprotams, jo uz atmiņas kartiņas ir jāglabā arī bildes. Bildes kvalitāti arī stipri degradē tas “auto” režīms, kuru nevar atslēgt (vai arī es nemācēju). Mainoties gaismai, tas automātiski sāk regulēt sensora jūtību. Es noprotu, ka slēdža laiks video režīmā ir fiksēts uz 1/60. Ja vien tev nav objektīvs ar mehānisku diafragmas gredzenu, tas nozīmē, ka, ja kameru pagriezīsi pret kaut ko tumšāku, bilde tiks ātri gaišināta, paaugstinot sensora ISO. Kontrastainas gaismas situācijās kamera apjūk un vairs nesaprot, vai ir jāeksponē gaišajam vai tumšajam. Rezultātā ir tāds zināms apjukums, kad D90 baksta sensora ISO augšā un lejā. Lieliski to var novērot šajā piemēra video (nerediģēts klipiņš no kameras, 44MB). Tiklīdz tumšie mati vairāk aizklāj kadra telpu, attēls automātiski tiek gaišināts, paliek graudaināks. Pāreksponētie, spožie toņi no loga puses appludina tumšos toņus, un tie paliek nevis melni, bet gan neizteiksmīgi pelēki. Dinamiskais apgabals un krāsu atdale ir mēslīga, taču tā ir jebkuras ciparu kameras kaite.

Otra nepilnība ir ar slēdzi. Tādēļ, ka video režīmā spogulis vienkārši paceļas un atsedz sensoru – nekāda slēdža īstenībā nav. Slēdzis ir virtuāls un tas izpaužas 24 reizes sekundē ieslēdzot un izslēdzot sensoru. Kā visām digitālajām kamerām. Tā lētā elektroniskā sensoriņa princips ir tāds, ka tas nevar tikt ieslēgts viss vienlaicīgi. Elektrodiodītes aktivizējās vispirms sensora augšpusē, un viļņveidīgi ieslēdzas arī apakšējās. To dēvē par rolling shutter. Ja kadrs tiek kustināts strauji, tad sensors vienkārši nepaspēj viss ieslēgties laikā, un kadram ir tāda kā aizture. Grūti to izstāstīt, bet efekts ir pavisam jocīgs. Izskatās, ka bilde ir veidota no želejas un tā kustinot nav fiksēta, bet ļodzās ačgārni uz sāniem. Ja citas nepilnības varētu tikt ignorētas, tad šī ir paralizējoša. Piemērs te.

Vienīgais veids, kā redzēt nekropļotu video, ir filmēt kaut ko nekustīgu. Taču arī nekustīgām lietām spoguļkameras ergonomika nav īpaši piemērota. Tajā pašā klipiņā augstāk var sajust vibrāciju. Tas ir tikai tapēc, ka SLR kameru tu normāli neatbalsti pret ķermeni, bet turi rokās, kuras nedaudz dreb. Pareizāk sakot, tu to turi tikai vienā rokā, jo ar otru roku ir jāregulē fokuss (video režīmam autofokuss nedarbojas), un to darot vibrācija ir vēl izteiktāka. Arī rokas fokuss ir grūti regulējams, jo skata meklētājs nav optisks, un fokuss ir jānosaka skatoties uz nelielu LCD ekrāniņu.

Nav jau viss tik slikti. Kaut video režīms D90 ir pavisam nepilnīgs, tas tomēr ir proof of concept. Pirmkārt, nekad agrāk nav bijis iespējams filmēt izmantojot Nikon ātros prime stiklus, vismaz ne bez 15 tūkstošus vērta P+S Technik adaptera. Lielākais nesmukums ar ciparu video ir objektīvi, ar kuriem seklu asuma dziļumu iegūt nav iespējams. Manā pievienotajā klipiņā seklums ir apmēram 2cm, jo es filmēju ar 50mm F1,4 objektīvu. Pat ar visu automātisko režīmu, drebošo roku un manu nemākulīgo fokusēšanos no sīkā LCD – bilde izskatās vizuāli patīkamāka. Vienīgais veids, kā iegūt cinemātisku asuma seklumu – lietot ātros manuālā fokusa stiklus ar ND filtriem. Ja filmē ar parastajiem, tumšajiem zūmiem, tad bilde izskatās kā no telefona, tikai 720p izmērā. Tiesa, tas gan svarīgi ir tikai tādiem nūģiem kā es.

Otrkārt, par spīti visam – tā ir forša fīča un daudziem lietotājiem būs interesanta. Dokumentālistiem, reportieriem un citiem, kas agrāk neko tādu nebija pieraduši darīt. Tas ir jaunums, to noliegt nevar. Kā pilna apjoma video kamera tā nedarbojas un arī nav domāta darboties. D90 ir fotoaparāts ar iespēju saglabāt kustīgu bildi, kad… nu, kaut kas prikolīgs ir jānofilmē. Neko nopietnāku ar to izdarīt nav paredzēts. Taču to sakot – es arī neko nopietnāku ar tādu lietu filmēt negribētu. Kvalitāte ir viduvēja, taču YouTube vai Vimeo lietošanai – pilnīgi neticami laba.