Ja jau blogosfēras krējums mani izaicina uz 7 lietām, tad man nav izvēles. Lietas, kuras gandrīz nevienam nekad neesmu teicis un par kurām neesmu atklāti stāstījis.

1. Es esmu salauzis kāju vienreiz mūžā. Tas notika tad, kad man bija 1 gadiņš, varbūt nedaudz vairāk. Es sēdēju savā nodabā viesistabā uz lakotas dēļu grīdas. Kamēr mana mamma runāja pa telefonu, es, tur tā sēžot, apčurājos un uztaisīju peļķīti. Pēc brīža es apņēmīgs cēlos kājās kaut kur doties, paslīdēju tajā pašā peļķē un… ģipsis.

2. Es jau 5 gadus draudzējos ar meiteni, kuru sauc Dārta. Viņai ir pasīvs blogs un arī twitter konts. Laika gaitā esmu viņu padarījis atkarīgu no makiem, PSP un Nintendo Wii. Viņa arī zina, ka geimošana ir pavisam normāla, nepieciešama un visnotaļ svarīga izklaides nodarbe, kuru nekādā veidā nedrīkst traucēt vai ierobežot. Bez tā, ka viņa māk spēlēt Guitar Hero, viņa arī jau vairākus gadus labo manu žurnāla ierakstu gramatiku un interpunkciju. Sākot no šī gada viņa dzīvo pie manis Melburnā. Tie, kas seko līdzi manai bilžu straumei, noteikti būs pamanījuši viņu bildēs. Daudzās.

3. Es nekad dzīvē neesmu pa īstam kāvies. 8.klasē es dabūju pārsistu lūpu, bet tas netiek uzskatīts par kautiņu, jo es nekāvos. Bērnībā esmu “plūcies”, bet nekad kāvies. Es nezinu, kā tas ir – iesist kādam pa seju. Nekad neesmu neko tādu darījis.

4. 2.kursa laikā Vidzemes Augstskolā man sāka parādīties interese par kino un video. Pirmā “īsfilma” (ja to var tā nosaukt) tika uzfilmēta lustīgā noskaņojumā kojās ar parastu rokas ciparu video kameru, ko man mamma atveda no komandējuma Austrumos. Sižets bija par studentu, kas skrien ar šņabi rokās cauri kojām, izskrien pagalmā un tad viņu nogāž un piekauj cits students, vēloties atņemt viņam pudeli. Protams, ka viss klips bija stilizēts ar moderno “sepia” toni. Tam bija arī titri, kurā es sevi biju ierakstījis lepni kā režisoru, operatoru un montētāju.

5. Es veselu gadu pavadīju spēlējot MMORPG spēli EVE Online. Es burtiski gadu pavadīju neko citu nedarot, kā tikai cauru dienu (un bieži arī nakti) spēlējot. Es nestrādāju, pusdienās un brokastīs un vakariņās braucu uz t/c Dominas “Kebabu” pēc girosa. Es tā arī šodien nesaprotu, kā man tas izdevās, taču tā ir taisnība. Rezultātā es kārtīgi pieņēmos svarā.

6. Bērnībā es tiku sūtīts uz dažādiem sportiem ar cerību, ka varbūt kādu no tiem uzsākšu nopietnākā līmenī. Es atminos, ka man lika apmeklēt tenisa nodarbības – vienu brīdi pat ar privātu treneri. Tad bija jāiet peldēt. Arī basketbols vienu brīdi bija spiesta nodarbe. Tiku sūtīts uz vairākām populārām basketbola skolām, trennējos kaut kur pie VEF arī. Par klavierēm neesmu pārliecināts, bet liekas, ka arī kaut kas tāds bija. Neskaidri atceros arī tumšas pievakares kaut kādā tehniskajā pulciņā (kaut kas ar Annām bija saistīts?), kur lika darīt visādas muļķības, taču mani vairāk interesēja lielā vadāmo automašīnu trase, pie kuras, diemžēl, klāt tika tikai lielie puikas. Par laimi vai nelaimi – vienīgais, kas mani patiesi interesēja tolaik, bija geimošana uz Commodore 64. Kopš tā laika nevienu sportu neesmu uzsācis, bet geimošana ir joprojām viena no izklaidējošākajām un svarīgākajām nodarbēm.

7. Es esmu 4 reizes mainījis vidusskolas. Sāku iet 45.videnē, jo tā bija vistuvāk toreizējām mājām. Kad mana ģimene pārvācās dzīvot uz centru, braukt uz Teiku vairs nebija izdevīgi, tapēc tiku iekārtots Valda Zālīša pamatskolā, kur nomācījos līdz (laikam) 7.klasei, un tad mūs aizdzina uz 1.ģimnāziju. Pēc 8.klases mani gan nosūtīja uz toreizējo 50. jeb Rīgas Centra Humanitāro ģimnāziju, jo eksaktās zinātnes nebija manā gaumē. To tad arī pabeidzu ar stipri viduvējiem rezultātiem, ja nemaldos, ar vidējo atzīmi 5,6. Pēc 12.klases beigšanas biju nesekmīgs latviešu literatūrā, algebrā un fizkultūrā. Latviešu valodā, fizikā un ķīmijā turējos ap 4. Es nekad neesmu ne saticies, ne sazinājies ar nevienu no saviem klasesbiedriem pēc skolu pamešanas.

Pavisam aizmirsu padot tālāk! Tātad nākamie 7 lietu rakstītāji, kuru 7 lietas gribētu izlasīt:

Archijs, ActionMan, fifa, snpz un karlik.