“Kapēc tā kamera tā kratījās?” ir tas, ko es dzirdu kinoteātrī pēc filmas, lēnām stumjoties uz izeju. Tāds jautājums (un vienlaikus arī populāra kritika) ir izskanējis daudzreiz, taču pārsvarā starp cilvēkiem, kam nav nekādas intereses par kino estētiku un fotogrāfiju kopumā. Arī par manu mazo filmiņu populārākā kritika bija tieši par kameru, kas ir savādi, jo speciālisti (pasniedzēji) tieši augstāk novērtēja attēlus un montāžu un asāk kritizēja pliekano saturu.

Rokas kamera ir nozīmīga tendence kino un ir tāda bijusi jau kopš 50.gadiem, kad kino kamerās sāka likt mazākus un jaudīgākus motorus, samazinot to izmēru līdz tādam, ko varēja ērti turēt uz pleca. Pirmie ieguvēji bija dokumentālisti, kas varēja kameru uzmest uz pleca un filmēt jebkur. Kopš tā laika rokas kamera vienmēr ir saistījusies ar dokumentālo kino, ar rupjiem, īstiem kadriem, kas rada “klātbūtnes efektu” un izskatās īsti. Tieši tādēļ rokas kamera ir tikusi un mūsdienās vēl biežāk tiek izmantota spēlfilmās. Tā bieži tiek izmantota ātrās un dinamiskās ainās, kad ir nepieciešams radīt ilūziju, ka darbība “notiek pa īstam”. Operatori bieži izmanto garos objektīvus, kas operatoru (tātad arī skatītāju) nostāda tādā kā neatkarīgā novērotāja pozīcijā. To var lieliski redzēt jebkurā spiegu trillerī, kur vienmēr jebkāda veida aizdomīga darbība publiskās vietās tiek filmēta no liela attāluma, ierosinot auditorijai sajūtu, ka personāžs “tiek novērots”. Tādas pašas ainas varētu filmēt arī ar platleņķi un ļoti tuvu aktieriem, bet tad attēls tādu sajūtu neradītu.

Šodien rokas kamera ir nodrillēta, jo tā vien šķiet, ka visi filmē ar roku tāpēc, ka tas ir modīgi. Tas ir kļuvis par tādu kā neatkarīgā kino rokrakstu, kur modē ir tāds naturālistiskais kino uzņemšanas stils. Rodrigo Prieto, piemēram, ir šo stilu labi izkopis ar Babel un 21 Grams. Rupjš, diezgan graudains rokas kameras attēls, pārsvarā dabiskā gaisma tikai ar nelielu “piegaismošanu”. Kamera tiek nesta uz dzīvokļiem, kur viss ir filmēts ar kontrolētu dienasgaismu, tā vietā, lai būvētu dzīvokļus studijās ar paceļamām sienām un pilnīgi mākslīgu apgaismojumu. To, protams, papildina tāda asa montāža un dabiska skaņa. Laiku pa laikam tādi operatori kā Christopher Doyle un Harris Savides paņem kādu mazbudžeta art-house projektu (labs uzskates materiāls ir Paranoid Park un Elephant) un nesas “izpausties” visādās dabiskās kinematogrāfiskās abstrakcijās – apzināts bezfokuss, asuma seklums, apzināti pārgaismoti foni, gari, tukši kadri, utt. Rezultāts ir tāds, ka auditorijas, kas ir mazāk atvērtas abstraktai vizuālai informācijai, neizpratnē jautā – kapēc daudzi kadri nav asi, kāpēc par tumšu, kapēc par kustīgu. Līdzīgi kā vecās skolas fotogrāfi, kas apgalvo, ka diafragma ir jāaiztaisa ciet uz vismaz 5.6, lai būtu normāli asa bilde, neapzinoties, ka neasums vienkārši ir cita veida estētika. Atceros, ka daudzi cepās par Miami Vice lielā ekrāna versiju – kā tā esot amatieriski uzfilmēta ar kaut kādu mājas kameru. Interesanti, acīmredzot nopelniem bagāto režisoru Michael Mann, gan arī oskaroto kinematogrāfu Dion Beeble bija pārņēmuši kaut kādi amatieru ļaunie gari…

Attēlu estētika ir atkarīga no žanra un stāsta. Piemēram, trakās skriešanas ainas iekš Children of Men nevarētu tikt filmētās nekā savādāk kā ar roku, skrienot pakaļ aktierim, kamēr tas rāpo, lien un kūleņo cauri grūstošām un sprāgstošām ēkām. Pretējā gadījumā tā aina zaudētu lielu daļu no sava baisā reālisma. Turpretī salīdzinoši lēnīgā un praktiski uz dialogu balstītā darbība Burn After Reading prasa ļoti mierīgu, distancētu kameras darbu, kāds tas arī bija. Saturs nosaka attēlu estētiku. Kaut gan kinematogrāfs abām minētajām filmām viens, attēli un sajūtas pavisam dažādas.

Skaidrs, ka Bourne filmas nevar un nedrīkst skatīties tuvu ekrānam, jo tie kustīgie attēli vienkārši izraisīs reiboni un nelabumu. Operatoram ir jābūt uzmanīgam ar rokas kameru – to vajag izmantot tikai ainās, kur tā ir nepieciešama un stilistiski piederīga, un arī tad nedrīkst izmantot pārāk ilgi. Kad saturs norimst, tad arī attēla kustībai ir jābūt mierīgai. Daži neprasmīgi (studenti) operatori filmējot ar roku apzināti kameru nedaudz kustina, kad patiesībā kameras kustībai vajadzētu būt dabiskai un jūtamai tikai tad, kad mainās vai kustas pats kadrs vai lietas kadrā. Ja kustība ir neuzspiesta, tad to neviens nepamanīs.

Ko es ar to visu gribēju pateikt? To, ka, ja tu baidīsies eksperimentēt ar garšvielām, tad gardāku zupu nekad neuzvārīsi. Radošai un tehniskai nodarbei nav nekā kaitīgāka par pieturēšanos pie tradicionālām metodēm.