Kad es teicu, ka man diplomdarba ietvaros padomā ir ambicioza ideja video klipiņam par tēmu “pilsēta” un ka es to izveikšu tikai ar parastu vidējās klases ciparu SLR kameru, mani neviens tā īsti nesaprata. Cilvēki uzskata, ka fotoaparāts taisa bildes, un piemirsts tiek, ka, saliekot bildes vienu otrai blakus secībā un mainot attēlus pietiekami ātri, cilvēka smadzenes sapludina attēlus kopā un veido to redzes ilūziju, ko sauc par kustību jeb vienkārši – “video”. Un, ja fotoaparāts var uzņemt attēlus vienu pēc otra – kāpēc lai ar to nevarētu “filmēt video”? Vienīgā atšķirība starp foto un kino vai video kameru ir tā, ka fotoaparāts nav spējīgs saķert 25 kadrus sekundē. Drīzāk sešus. Vai trīs. Bet tas nekas. Operatoram ir vienkārši jābūt uzmanīgam un jāfotografē lietas, kas kustas ļoti (ļoti) lēni. Tā ir krietni populāra tehnika, tai praktiski vienmēr izmanto fotokameras un sauc to par time-lapse photography, kā jau tas ir labi zināms. Es izlēmu veidot 3-4 minūšu klipiņu, kas sastāvēs tikai no time-lapse materiāla, ko es vākšu kopā nākamos 4-5 mēnešus. Es izlēmu tā, jo nekad īsti nebiju neko tādu darījis un tas varētu būt grūti un interesanti. Tapēc izlēmu uzrakstīt nelielu (ok, lielu) pamācību tiem, kas ko līdzīgu tāpat kā es uzsāk tikai tagad.

Lai bildētu “paātrināto laika sprīdi” nekas daudz nav vajadzīgs. Vajag kameru un vajag ierīci, kas palaiž kameras slēdzi noteiktā intevālā. To sauc par intervalometru. Dažiem fotoaparātiem (piemēram, Nikon D200) šāda iespēja ir iebūvēta programmatūrā. Citiem ir jāpērk tas kā atsevišķs aksesuārs. Ir pieejami daudz un dažādi. eBay ir pilns ar nedārgiem Ķīnas ražojumiem. Es izvēlējos kanādiešu izstrādājumu PCLix, kurš der jebkuram fotoaparātam, pieņemot, ka tev ir pareizais vads. Būs vajadzīgs arī statīvs. Kas jādara tālāk?

1. Atrodi vietu, uzliec statīvu. Kamerai un objektīvam ir jābūt “manuālā fokusa” režīmā. Arī ekspozīcijas režīmam ir jābūt “M”. Tas nozīmē, ka pirmajam kadram ir jānosaka pareizā ekspozīcija, un to var izdarīt vienkārši veicot dažus testa uzņēmumus, lai noteiktu, vai tie ir par gaišu vai par tumšu. Šeit ir svarīgi nepieļaut pašu populārāko kļūdu – slēdzim ir jābūt tik vien ilgam, cik iespējams – es uzskatu, ka vismaz pussekundei. Iemesls tam ir vienkāršs – ja tiek bildēta aina, kurā ir daudz kustības, lēns slēdzis smuki izbļūrēs kustību, un, saliekot attēlus iekš video, izskatīsies, ka lietas patiešām kustas. Turpretī, ja slēdzis ir par ātru, tad rodas iespaids, ka objekti nevis kustas, bet gan “lēkā” – t.i. parādās un pazūd. Ja vien tu nebildē kaut ko, kas kustas patiešām lēni (piemēram, mākoņus), slēdzi vienmēr vajag izstiept. Ja tu bildē gaišā dienas laikā ielu ar autiņiem – gatavojies, ka nāksies uz objektīva sakraut čupiņu ar ND filtriem. Pretējā gadījumā 1/2 sekundes ekpozīcija vienkārši nebūs iespējama. Ja tev ir vairāki objektīvi, tad labs risinājums ir Cokin sērijas filtru turētājs ar 2 vai vairāk ieliekamajiem filtriņiem. Uzliec filtrus (ja ir), uzgriez vajadzīgo fokusu, pārbaudi vēlreiz, vai ekspozīcija būs pareiza. Tad izdzēs visu, kas ir uz atmiņas kartiņas.

2. Iestādi intervalometru uz nepieciešamo intervālu. Te palīdzēs kalkulators. Jāzina arī, cik ilgs laika sprīdis tiks bildēts un cik garš klipiņš ir vēlams. Iekš video vienā sekundē ir 25 kadri. Tātad, ja es, piemēram, gribu 1 stundu garu sprīdi redzēt 10 sekunžu klipiņā, tad formula ir šāda:

10 sekundes × 25 kadri = 250 uzņēmumi. Man kopā vajadzēs 250 kadrus. Stundā ir 3600 sekundes. Tātad, man 3600 sekunžu laikā ir jāizdara 250 uzņēmumi. 3600 ÷ 250 = 14,4. Tātad, ja tiks izdarīts uzņēmums katras (noapaļosim) 15 sekundes, tad pēc stundas mums būs tik kadri, lai no tiem izveidotu 10 sekunžu garu video.

A × 25 = X
B ÷ X = i

kur:

A ir vēlamais klipiņa garums
B ir bildējamā laika sprīža garums (sekundēs)
X ir nepieciešamo bilžu skaits
i ir intervāls starp uzņemšanām

Intervālam vajadzētu būt atkarīgam no satura. Ja bildēti tiek mākoņi, kas kustas lēni, tad iespaidīgāk izskatīsies ātra kustība. Intervāls varētu būt 20 vai 30 sekundes, un kopējais sprīža garums – 2 vai pat vairāk stundas. Turpretī, ja tiek bildēts kaut kas, kas kustas ātrāk un neparedzamāk, tad labāk izvēlēties īsāku intervālu. Ja bildēti tiek cilvēki uz ielas – intervālam starp kadriem vajadzētu būt 3-5 sekundēm. Tad, kad tiek bildēti ekstrēmi gari laika sprīži (augu augšana, piemēram), tad intervāli ir ekstrēmi ilgi. Tādos gadījumos kadrs tiek uzņemts reizi vairākās stundās vai pat dienās. Problēma tikai tā, ka tādā gadījumā bildēt vajag mēnešus no vietas.

3. Tad ir jāpalaiž intervalometrs un jāsēž pie statīva, uzmanīgi vaktējot, lai tas netiktu izkustināts un lai fotoaparātam vispār neviens nepieskartos. Viens “savādāks” kadrs izjauks visu secību un, līdz ar to – klipu. Pat ja kamera pakustēsies 1 cm, klipā tas būs redzams. Kad tas ir cauri – var iet mājās.

4. Ir daudz dažādu rīku attēlu salikšanai secībā, bet visvienkāršāk to ir izdarīt ar Quicktime. Kad attēli ir uzkopēti uz cietā diska un tiem izveidotas ir rezerves kopijas PIRMS vispār ar tiem kas tiek darīts – Quicktime “File” izvēlnē jāņem ir “Open Image Sequence” un jānorāda uz pirmo attēlu katalogā, kur stāv visi uzņemtie attēli.

Tad Quicktime jautās par to, kādā ātrumā bildes tiks projicētas. Jāizvēlas “25 frames per second”.

5. Pēc pāris sekundēm Quicktime atvērs milzīgu logu ar gatavo video. Logs būs tieši tik liels, cik oriģinālo attēlu izmērs. Tā kā atskaņot 3500px vai lielāku video datoram būs grūti, ir jāizveido mazāka versija klipiņam, kuru tālāk tad varēs skatīties un rādīt draugiem. To var izdarīt turpat un uzreiz, Quicktime “File” izvēlnē izvēloties opciju “Export”. Šeit izvēles ir vairākas, atkarībā no vēlmēm par video izmēru. Ātrākais veids, lai iegūtu skatāmu klipu, kuru var arī likt YouTube un citur, ir izvēlēties par kompresijas tipu H.264 un izmēru 768×576 SD, neaizmirstot ieķeksēt “Preserve Aspect Ratio using Letterbox”.

Tad norādīt, kur saglabāt video failiņu. Tad tiks izveidots .mov fails, un tas tiks darīts ātri vai ilgi, atkarībā no tā, cik garš ir klips. To varēs atskaņot Quicktime un VLC. YouTube, Flickr un Vimeo to sapratīs arīdzan.

Es gan gribu, lai mani klipi ir HD izmērā un 16:9 formātā, tādēļ man nākas izmantot Photoshop automatizācijas rīku, lai visas bildes apgrieztu, lai iegūtu vajadzīgo malu attiecību. Ja attēliem būs pareizās malu attiecības, tad ar Quicktime palīdzību tos var eksportēt izmērā 1280×720 HD bez nekādiem citiem papildu iestatījumiem. Kad pamati ir apgūti un viss izmēģināts, var ķerties pie sarežģītākām lietām, kā, piemēram, attēlu apstrāde. Tādēļ, ka viss materiāls gala beigās ir JPEG attēli, tos var pakļaut visiem pierastajiem pēcapstrādes knifiem – krāsas, kontrasts, utt. Tam var izmantot jau minētās Photoshop automatizācijas iespējas, ar kuru palīdzību var piemērot dažādas izmaiņas visiem kadriem pēc kārtas.

Lai labāk ilustrētu to, kas ir iespējams – piedāvāju apskatīt vienu no maniem pirmajiem time-lapse uzņēmumiem dažādās tā stadijās. Pirmajam klipiņam ir piemērota tikai crop iespēja. Otrajā klipiņā es izmantoju Color Balance rīku, lai pievienotu nedaudz zilos vidējos toņos un nedaudz padzelteninātu gaišās vietas, t.i., pašus mākoņus. Tad vēl spēlējoties uztaisīju tādu dramatiskāku versiju ar Curves rīku, padarot ēkas nedaudz tumšākas un mākoņus gaišākus.

Ja negribas vilkt 15MB 720p .mov failus, tad manu piemēra time-lapse var apskatīt šeit: