Šodiena ir atzīmējams notikums manā karjerā – vakar oficiāli beidzās mana pusotru nedēļu garā industrijas prakse, kas notika manas specializācijas universitātes programmas ietvaros. Prakse jau pati par sevi nebūtu nekas tik nozīmīgs, taču nozīmīgs ir tas, ka es pirmo reizi piedalījos īstas pilnmetrāžas kino filmas uzņemšanā. Kad es saku īstas – es patiešām domāju īstas. Ar daudzu miljonu budžetu un nozīmīgiem aktieriem. Līdz šim es biju tikai bijis studentu filmēšanās. Tad nu Animal Kingdom būs pirmais (Austrālijas) pilnmetrāžas kino, kur mans vārds būs atrodams titros. Droši vien, ka nepareizi uzrakstīts.

Tā pusotra nedēļa bija gara un grūta. Es biju video assist un mani pienākumi bija dažādi – pārsvarā video monitora ratu stumdīšana apkārt ļoti ātri un paniski, lai režisors un citi varētu redzēt kameras attēlu. Pārsvarā gadījumu viņi sagaidīja, lai monitors tiktu uzlikts vēl pirms operatori ir izlēmuši, kur būs kamera. Protams, ka pēdējā brīdī viņi izlemj iet citā istabā, un man tiek dotas aptuveni 14 sekundes, lai satītu garo BNC vadu rullī, atvienotu monitoru no elektrības, satītu garo pagarinātāju, saliktu visu uz ratiem, aizstumtu uz jauno vietu vai stūri un atkal visu savienotu. Ja paiet vairāk par 20 sekundēm, pēc kurām es vēl joprojām vācu savu 50m garo video kabeli, visi kļūst nepacietīgi un dod man šķību aci. Zem galvenā operatora bija pirmais asistents, zem asistenta bija tā saucamais clapper/loader, kas asistēja asistentam pienesot lēcas, filmu magazīnus, filtriņus, baterijas un citus sīkumus. Es savukārt, asistēju pirmā asistenta asistentam un pienesu pārsvarā smagas kastes, ratus, skraidīju uz kameras furgonu pēc dažādām kastēm un, kad tas aizgāja savā tumšajā istabā pārlādēt filmas, es paliku laukumā dežurēt. Tas dažreiz beidzās ar paniku, jo asistents man prasa atnest kaut kādu figviņzin kādu lietu un man nav ne mazākās sajēgas kurā no 50 kastēm tā ir. Labi, ka mums visiem bija rācijas ar austiņām – es varēju prasīt otram asistentam kur kas atrodas un kā ko filmslengā sauc.

Pēc nedēļas jau es biju valodu iemācījies, iekārtas apzinājis un izpētījis un varēju jau normāli funkcionēt kā kārtīgs asistents – skrēju gan pēc lēcām, gan baterijām, gan menedžēju vadus, lai pār tiem kāds aktieris nepaklūp. Kad man nevajadzēja krāmēt kastes furgonā un staipīt monitorus, varēju brīvi kustēties apkārt pa laukumu un pētīt, ko katrs dara. Izbakstījos ar Panavision Millennium XL kameru un veselu komplektu ar Panavision Primo lēcām, kas šķiet ir pasaules kino elites pirmā izvēle. Katru reizi, kad tādu turēju rokā, nedaudz drebēja sirds, jo likās, ka tā var izkrist un saplīst.

Cilvēki bija kopumā draudzīgi un profesionāli. Elektriķi skraidīja apkārt ar savām lampām un vadiem, un ģeneratoriem. Viss notika ļoti ātri. Vienīgi galvenais operators (manas skolas absolvents, starp citu) bija tāds slinks un neiedvesmojošs. Lielākā daļa kadru tika bildēti telpu dabiskajā apgaismojumā (pretīgi dzeltenā) ar vienu vai divām papildus kino-flo lampiņām kaut kādam sānu gaismas efektam. Es nudien biju gaidījis ko iespaidīgāku. Beigu beigās nācu mājās ar domu, ka es varētu ja ne tik pat labi, tad vēl labāk. Tā kā tusējos pārsvarā ap monitoru, saprotams redzēju visus kadrus un ainas, un dubļus, redzēju to gaismojumu dzīvē – būs interesanti redzēt, kā tas izskatīsies uz projektora. Pāris safilmētos ruļļus pavēroju vienā brīdī pār plecu (jau attīstītus un pārdzītus uz video) un paliku, protams, ar atvērtu muti, jo Super35 filmas kvalitāte tomēr ir kaut kas iespaidīgs. Kustība, krāsas, neticamā detalizācija gan ēnās, gan blikos. Pirmo reizi sajutu tādu kā mazu eiforiju, kas sajūtama tad, kad tu apzinies, ka atrodies ļoti, ļoti tuvu savam pašam lielākajam sapnim. Protams, es jau kadrus nedomāju, bet, tur stāvot (vai skraidot), es jutos dīvaini tuvu tam, kas es gribu būt. Uz brīdi man izlikās, ka mans lielais mērķis ir rokas stiepiena attālumā. Tā bija laba sajūta. Dažas dienas mēs filmējām autiņu sadursmes, apšaudes, mums bija specefektu čaļi ar asinīm, šaujamajiem un sprāgstvielām. Mums bija policijas mašīnas, viss mums bija.

Sākumā jutos nedaudz neveikli, jo no tiem 50+ cilvēkiem, kas pa laukumu skraidīja, es pazinu precīzi nevienu. Nedēļas beigās jau biju sadraudzējies ar lielāko daļu. Pat gripi, kas ir stereotipiski, varenas miesas būves tēli ar tetovējumiem, kas to vien dara kā staipa apkārt sliedes un statīvus, kļuva draudzīgi, plēsa jokus un vilka aiz deguna. 3 dienas pirms prakses beigām mani pat izveda caur tādu kā “iesvētīšanas ceremoniju”, kas paredzēja, ka man ir jānopērk kaste ar alu, skaidrojot to ar seno tradīciju par “vainas izpirkšanu”. Bija tāda situācija, ka bija kustīgs rokas kadrs, un es pēc klapītes sišanas nezināju, kur aizmukt, jo aiz kameras jau bija bars ar cilvēkiem, un, kad kamera darbības brīdī pagriezās, tā ieraudzīja manu manu apjukušo seju. Par to visi smējās vēl divas dienas, un tādēļ arī man bija jāpērk visiem alus, ko es pēdējā dienā izdarīju. Tad es atminējos, ka arī, sākot darboties kā fotogrāfam A.F.I., mani vietējie darboņi mēģināja pierunāt uz alus pirkšanu, bet no tā es izvairījos, jo viņi nebija pelnījuši.

Jā, pēdējā dienā arī sanāca starp kadriem parunāties ar Guy Pearce (čalis no Memento), kas bija galvenajā lomā. Viņam smaidīgs paspiedu roku un teicu, ka mēs noskatījāmies nesen Hurt Locker un bijām vīlušies, ka viņa tēls tika nogalināts filmas pirmajā ainā. Viņš pasmaidīja un jautāja, kur es esot to filmu redzējis, un es tiku pārsteigts nesagatavots, jo es taču viņu novilku no torrentiem. Negribējās tādam jaukam cilvēkam tādu sāpīgu patiesību teikt, tapēc ātrumā un panikā sameloju, ka redzēju to uz DVD no viena amerikas drauga (kāda man nav). Viņš izskatījās neticīgs un teica, ka pats vēl neesot to redzējis. Ļoti foršs džeks, viņš. Tad jau filmēšana bija cauri, un visi ļoti draudzīgi man paspieda roku un pateica paldies par palīdzēšanu, un atzina, ka es esot darījis visgrūtāko darbu (jā, jā…) un tā. Arī pats producents un režisors pateica paldies, tas bija jauki no viņu puses. Kā “dāvanu” par pūlēšanos vidēji 13h katru dienu man 2.asistents iešķieba pāris ruļļus ar tā saucamajiem filmas short ends, kas ir ruļļu neizmantotie pārpalikumi. Tas ir forši, jo es dabūju 120 pēdas ar Kodak 250D 35mm filmu, kas ir ļoti dārga. Es to izmantošu mācību nolūkiem, aizņemšos kādu vecu kinokameru un uztaisīšu mazus filmas testiņus ar dažādām ekspozīcijām. Biju ļoti priecīgs. Tā kā visus alus viņi neizdzēra, pusi kastes atvedu mājās, izdzēru divus un atslēdzos, jo biju pārguris, katru dienu staipot smagumus vismaz 12 stundas.

Tad nu Animal Kingdom iznāk kaut kad ap šī gada rudeni. Meklējam, skatāmies un titros uzpauzējam, lai skaidri un gaiši izlasītu “Reinis Traidas” pie ailītes split operator vai video assistant, kā nu viņi izvēlēsies mani pagodināt. Šis man ir liels notikums. Varbūt liels tapēc, ka pirmais. Jācer, ka ne pēdējais.