Uzrakstīt par filmiņām es taisos kādu gadu, taču nekad nevaru saņemties. Šad tad es iesāku, bet nepabeidzu, jo īsti nesaprotu, kurā virzienā lai ar to iet. Ir ļoti grūti saprast, kur nu vēl saprotami verbāli atspoguļot, dažādu filmiņu īpašību salīdzinājumu. Pirmkārt, jau tapēc, ka filmu ir padaudz, un, otrkārt, jo mūsdienās, digitālās drukas un skaneru izplatības dēļ vairs nav iespējams ieraudzīt precīzu un patiesu krāsu atspoguļojumu. Ja vien tu netaisi optiskās izdrukas ar 15 gadus vecu palielinātāju – patiesību par to, kas atrodas uz negatīva, tu diez vai uzzināsi. Un arī tad daudz būs atkarīgs no izmantotā papīra. Visus šos gadus par to domājot un runājot ar pieredzējušākiem fotogrāfiem un kino operatoriem, es esmu izkristalizējis sev terminu – “emulsijas patiesība”. Tas analogās fotogrāfijas un kinematogrāfijas kontekstā nozīmē, ka filmas attēlā īstas “patiesības” nav tādēļ, ka ir pārāk daudz faktoru, kas to ietekmē. Filmiņa pati ir tikai pirmais faktors, kam seko ekspozīcija dažādos gaismas apstākļos, tad ķīmija (attīstīšana) un gala beigās = skanēšana vai drukāšana, kuras laikā krāsas uz negatīva tiek pakļautas dažnedažādām iekārtu interpretācijām. Citiem vārdiem sakot – krāsas tavā analogajā bildē ir atkarīgas no tā, kā tavs skaneris vai printeris tās redz. Vienu negatīvu ieskanējot ar 3 dažādiem skaneriem tu iegūsi 3 dažādas fotogrāfijas. Tas ir fakts, un es ļoti ilgu laiku ar to nespēju samierināties. Es skrēju pakaļ patiesībai, kuras nav. Es apskatīšu dažas filmiņas, taču paturot prātā šo faktu, ka nav universāli labākas vai sliktākas filmas – ir tikai labākas un sliktākas foto situācijas.

Sāksim ar krāsu filmiņām, un šeit ir viens būtisks jautājums – negatīvās vai pozitīvās? Šī debate, kā jau visas debates, kurās nevienai no iesaistītajām pusēm nav faktiski argumenti, bet ir tikai personīgās pieredzes un viedokļi, ir diezgan bezjēdzīga, tāpat kā Intel pret AMD, X-Box pret Playstation vai Mac pret PC, kur arī man, starp citu, ir stiprs viedoklis. Cilvēki kasījās un turpinās kasīties par to, kas ir labāks. Vieni apgalvo, ka slaidu filmiņām ir gludākas, maigākas krāsu paletes, lai ko arī tas nozīmētu. Citi saka pretī, ka slaidu filmām ir daudz mazāks dinamiskais apgabals jeb, cilvēciskā valodā runājot – to ir grūtāk izvilkt no kļūdainām ekspozīcijām. Es esmu izmēģinājis gandrīz visas gan Kodak, gan Fuji slaidu filmiņas un man nav viedokļa. Ja tu iedosi rullīti ar Velvia diviem cilvēkiem, viens atnesīs kaut ko ģeniāli krāsainu un otrs atnesīs kaut ko vienmuļi pelēku. Viens no viņiem teiks, ka Velvia ir sūdīga filma, un ies uz forumu veikt savu kontribūciju pie šīs diskusijas. Tur tiks sākts kārtējais fleims, kas agrāk vai vēlāk, kā jau visi fleimi, novedīs pie apvainošanas nacismā. Vienīgā īstā priekšrocība ir tā, ka slaidu filma ir normāli skatāma, līdz ar to krāsas, ko var redzēt skatoties uz to pret gaismu, ir visakurātākais un patiesībai vistuvākais atskaites punkts filmiņas raksturošanā. Protams, tikai tad, ja tā tiek skatīta pret neitrālu, baltu dienasgaismu. Es neatzīstu slaidu filmas kā pārākas, taču es novērtēju to, ka es tās varu redzēt – tas ir vienkārši, praktiski un ērti. Kad tu skaties uz tādu filmiņu pret gaismu un redzi garlaicīgas krāsas, tad tev vairs nav neviena cita, ko vainot, kā tikai pašam sevi.

Arī negatīvu filmām ir daudz priekšrocību. Tās ir lētākas un populārākas, un to ir vairāk. Tās ir ātrākas – ir arī ISO 1600 filmiņas, kamēr slaidu filmu maksimālā jūtība ir 400. Negatīvajām filmām ir iespaidīgs dinamiskais abgabals – es to esmu teicis agrāk un turpināšu atkārtot. Es turpinu apgalvot, ka pat 35mm filmai ir lielāks ekspozīcijas diapazons nekā pilnā izmēra CMOS sensoriem, īpaši histogrammas labajā pusē (baltumos). Protams, pieņemot, ka tiek izmantots kvalitatīvs skaneris. Bet pats būtiskākais – emulsija ir ķīmiska. Kamēr sensori krāsu paleti veido no 3 krāsām, katru ar 255 iespējamām intensitātes vērtībām, emulsija ir teorētiski spējīga saglabāt neierobežotu krāsu dziļumu un spektru. Tas nozīmē, ka filma labāk saglabās toņu konsistenci arī pie ievērojamām ekspozīcijas novirzēm no normas.

Gan Kodak, gan Fuji abi ražo vairākas filmu līnijas, atšķirības starp kurām ir mistiskas. Lētā gala (supermārketu) filmas, kā, piemēram, Kodak Gold vai Ultramax es neesmu izmantojis, izņemot Fuji Superia, kas ir laikam lētākā Fuji filmiņa, pieejama 100, 400 un 1600 versijās. Man tās iznāca diezgan neizteiksmīgas, bet atkal jāatceras, ka tas var nebūt labs rādītājs. Es paskatos uz citu cilvēku Kodak Gold bildēm un man šķiet, ka tām nav pilnīgi nekādas vainas. Tad kapēc gan teikt, ka supermārketu filmas ir sliktas? Arī par spīti tam, ka es ar lētajām esmu bildējis mazāk – daži no veiksmīgākajiem kadriem ir trāpījušies tieši uz lētās Superia – šeit un šeit. Tikai vēlreiz sev pierādu, ka krāsas ir jāmeklē, nevis jāsagaida no filmiņas.

Tā saucamās “profesionālās klases” negatīvās filmas man ļoti, ļoti patīk. Grūti izskaidrojamu iemeslu dēļ es vairāk bildēju ar Kodak Portra sērijas filmiņām – īpaši pie sirds man iet Portra 800, ar kuru man bieži ir izdevušās ļoti patīkami kontrastaini krāsainas bildes ar stipriem sarkanajiem, oranžajiem un dzeltenajiem toņiem. Īpaši cerīgi labi ar to ir bildēt arī pilsētas nakts ainas. Pietam, 800 ir tāds praktisks ātrums. Ja ir saulains, tad var uzlikt ND8 filtru un bildēt it kā ar ISO 100 filmiņu, un, kad paliek tumšāks, tad ņemt nost un bildēt bez. Es droši varu teikt, ka Portra 800 ir mana mīļākā krāsu filmiņa. Ar Fuji analogu – PRO800z esmu bildējis par maz, to ir grūti atrast veikalos, bet tas, kas man ir sanācis – man ir paticis. Laba alternatīva ir Portra 400VC (nevis NC tipa), kas ir ļoti līdzīga 800-niecei, tikai par 1 robu lēnāka. Bet krāsas tik pat foršas.

Ar Fuji esmu bildējis mazāk. Es zinu, ka Reala 100 mēdz rādīt ļoti košus zaļos un zilos. Vēl intensīvāk gribētu pamēģināt Fuji PRO160s un PRO160c filmiņas. Pagaidām viss, kas man ir bijis, ir bijis ļoti līdzīgs tai pašai Reala. Izskatās, ka PRO160-sērija varētu būt nedaudz maigāka, ar zemāku kontrastu (tātad piemērotāka portretiem) un gludākām krāsas pārejām. Kas attiecas uz Fuji slaidu filmiņām – esmu izmēģinājis visas, ko nevar gan teikt par Kodak. Tāpat kā visi – nespēju nodefinēt ar ko to krāsas atsķiras no negatīvu filmām. Viņas ir savādākas, bet kā – nevaru pateikt. Tā ir vienkārši sajūta. Piemēram, es esmu pamanījis, ka Fuji Astia mēdz piešaut zilajiem toņiem tādu kā violetu noskaņu, īpaši kad visaktīvākā ainā ir pelēkzilā (piemēram pilnā saules ēnā). Piemēri šeit, šeit un šeit no dažādām bildēšanām un skaneriem. Velvia ir pilnīgi neparedzama – dažreiz tā grib siltu, citreiz vēsu, šad tad tā izskatās pēc Reālas. Man liekas, ka, ja tu pret Velvia izturies kā pret kaut ko ekskluzīvu un dārgu un atļauj sev fotografēt tikai tiešām interesantas krāsas, tad tā tevi arī attiecīgi atalgo ar kaut ko acij ļoti tīkamu un atmosfērisku.

Nupat iznāca jauna Kodak krāsu negatīvā filmiņa – Ektar 100. Es izbildēju vienu rulli Jaunzēlandē, bet tur viss man iznāca zils, jo es biju uzlicis kreisu un lētu polarizatoru, kas uztaisīja (bet nevajadzēja) krāsu nobīdi, un viss iznāca zils. Patreiz es lēnām eju cauri vienam 35mm rullītim, un piecpaka ar plato Ektāru man stāv ledusskapī un gaida.

Es pats šobrīd vairāk bildēju uz negatīvu filmiņām kaut vai tādēļ, ka tās es varu attīstīt un ieskanēt tepat pie mājām, bet slaidu filmas man ir jāved uz otru pilsētas galu un tad atkal jābrauc pakaļ, turklāt E6 attīstīšanas process ir dārgāks par parasto C41. Šobrīd bildēju lēnām un maz, jo analogā fotogrāfija ir dārgāka, un atļauties ieskanēt filmiņas varu praktiski tikai algas dienā. Mājās negatīvās filmas praktiski neskanēju, jo mans Epson V500 ir diezgan neass, un arī krāsas vienmēr iznāk vienmuļas, kā arī man slinkums ar tām bakstīties – daudz labāk patīk saņemt bildes disciņā un priecāties, un būt pārsteigtam par to, kas ir sanācis. Es fotošopu neesmu praktiski lietojis, kopš sāku bildēt uz filmas, jo tas vienkārši nav bijis nepieciešams. Visi piemēri, uz ko šeit esmu ielinkojis, ir ieskanēti “bez korekcijām” un tie ir bez jebkādas pēcapstrādes.

Šaubos, vai šis filmu apraksts ir ļoti vērtīgs, sanāca vairāk tāda kā filosofēšana par analogo tēmu. Man vēl ir vesela varza, ko teikt par melnbaltajām filmām, attīstīšanas ķīmijām un procesiem, jo es esmu pēdējo gadu pats attīstījis melnbaltās filmas un arī drukājis bildes, bet tam jāvelta vesels atsevišķs ieraksts. Katrā ziņā atziņa ir tāda, ka filma (fotoaparāts) pati no sevis smukas krāsas nedos. Tās vajag meklēt. Ja tu slinkosi piecelties agri no rīta, tad tev nekad nebūs smukas fotogrāfijas ar saullēktu pāri ezeram. Vēl ir jāsaprot tas, ka neviena filma nav universāli labāka par citu. Nav iespējams precīzi raksturot katru filmu un identificēt tajā kaut kādas estētiskas pazīmes. Katra filmai ir sava sajūta, savs tonis un, tā kā tas ir ķīmisks process – dažreiz tas ir diezgan… nejaušs. Vienīgais veids, kā tā pa īstam saprast un iemācīties izjust filmas, ir bildēt daudz filmas dažādos apstākļos. Ar laiku tev izveidosies tāds analogais čujs, un tu sāksi “sajust” filmu.