Martā pieteicos uz prestižo Budapeštas Kinematogrāfijas Meistarklasi. Tā notiek tikai reizi 2 gados, pieteikties var tikai CILECT kinoskolu studenti savā pēdējā mācību gadā. Tā ir tāda organizācija, kas apvieno ievērojamākās pasaules kinoskolas. Pati meistarklase ir Budapeštas dramaturģijas un kino skolas projekts, kuru finansē Eiropas Savienība un atbalsta dažādas kompānijas – Panavision, Kodak un citas. Tā katrus 2 gadus no vairāk nekā 100 jauniem studentiem tiek izvēlēti 16, kuri tiek uzaicināti piedalīties meistarklasē – intensīvā 2 nedēļu kinematogrāfijas “darbnīcā”, kuru vada daži no labākajiem oskarotajiem kinematogrāfiem pasaulē.

Cerības jau lielas neliku, īpaši, kad uzzināju, ka ar mani konkurē daži no maniem skolas biedriem – īpaši daži tādi, kuriem ir bijušas daudz labākas iespējas saveidot lielāku portfolio. Vispār jau es kopš laika gala esmu bijis tādā kā nelabvēlīgākā pozīcijā – man nav bijis tik daudz iespēju “filmēt” lietas. Ne man draugi mūziķi, kam varētu filmēt klipus, ne arī es esmu varējis tikt klāt pienācīgai aparatūrai, ar kuru eksperimentēt, mācīties un kaut ko skatāmu izveidot. Paskatījos iepriekšējo gadu stipendiātu CV, un daži no viņiem ir jau N reklāmas uzfilmējuši pirms vēl meistarklasē tikuši uzņemti – tātad cilvēki jau ar lielu pieredzi. Bet nu vienalga – es uzrakstīju smuku CV, kaut man tur nav tik daudz ko rakstīt, un aizsūtīju abas pagājušā gada īsfilmiņas. Šodien saņēmu atbildi.

Diemžēl stipendiju man nepiedāvā. Toties, tā kā tur ir vēl 16 maksas vietas, kuras piedāvā tiem, kas nav gluži kotējušies pietiekami augstu lielajai balvai, vismaz man ir iespēja iegūt maksas vietu meistarklasē. Tie cilvēki nefilmē, bet gan asistē stipendiātiem ar gaismošanu, fokusu, kamerām un tā tālāk. Taču tāpat visiem ir iespēja piedalīties filmēšanā, filmas pēcapstrādē un redzēt safilmēto no 35mm projekcijas – pieredzēt lielā un īstā kino veidošanas procesus. Laikam man jānorij lepnums un jāpiedalās, pat arī ja es nedabūju tieši to, ko gribēju.

Nav jau tā, ka es esmu vīlies, ka komisija neatzina manu darbu par pietiekami labu – galu galā tā kursa biedra filmiņa Epilogue bija mans pats pirmais kino darbs, vismaz vislielākais, kādu jebkad esmu uzņēmies. Es vairāk vīlies jūtos par to, ka man nav bijušas vienlīdzīgas iespējas un laiks izpausties kā citiem, kas ar mani konkurēja. Man kā svešiniekam (iebraucējam) šeit ir par katru iespēju jācīnās piecreiz vairāk. Kino veidošana ir ļoti intīmi radošs process, cilvēki kolēģus un radošās sadarbības partnerus izvēlas balstoties uz savstarpējām attiecībām. Tā ir arī joma, kurā visu nosaka tava reputācija. Angļu val. ir tāds labs vārds tam – credibility. Tas paredz, ka tavas nākotnes spējas novērtē pēc tā, ko tu esi sasniedzis pagātnē. Diemžēl tas darbojas arī pretējā virzienā. Taču tam arī ir pozitīvā puse – tev vajag tikai paveikt vienu labu darbu, iegūt vienu balvu, un tu nākamos 5 darbus dabūsi tikai balstoties uz to pirmo lauru vien. Šajā industrijā, tāpat kā reklāmā visticamāk – daudz nosaka “balvas”. Ja tev ir balva, visi domā, ka tu esi spics. Ja tev balvu nav, tev ir jācīnās pa dubļiem, lai citus pārliecinātu par savām spējām. Man nepatrāpījās sadarboties pirmajā gadā ar spicākajiem no grupas, tapēc man arī nebija spicākās īsfilmas, ar ko lepoties. Tas bija tapēc, ka es biju tāds kā outsider viņiem – nerunāju vietējā slengā. Man šķiet, ka šī nodalīšana no bariņa ir tas, ko visi, kas jebkad ir ārzemēs mācījušies, ir izjutuši. Bet latvietis jau pie tā ir pieradis – tapēc vien jau nepadosies.

Tuvojas skolas beigas, un mani, protams, sāk mākt visādas šaubas par to, kas būs, kā būs, un vai vispār es atradīšu labu filmēšanas darbu, ar ko nopelnīt kādu naudu. Pagaidām laikam vienīgais, ko es varu darīt, ir censties izmantot visas iespējas, vienalga cik lielas vai mazas – lai kaut ko iemācītos vairāk un labāk. Jācer, ka viss labi izdosies filmējot tās 3 īsfilmiņas, ko esmu sarunājis, un jācer, ka tie 3 jaunie režisori zina, ko viņi dara. Man vajag pāris festivālu filmas, lai varētu labi atsperties. Tikmēr cenšos pacelt garus, iestāstot sev, ka tik bezcerīgi jau ar mani nav – tomēr es atbraucu šeit knapi kameru rokās vispār turējis, un 2 gadus vēlāk es gandrīz, gandrīz dabūju pasaulē prestižāko kinematogrāfijas studentu stipendiju. Bet uz Budapeštu es tieku tāpat, tikai nedaudz mazākā kapacitātē un ar mazāku lepnumu. Tas, ko tur varēs iemācīties, būs neizmērojams – 2 nedeļu 35mm kino darbnīcas, kā arī iespēja satikt 31 citu kino studentu no pasaulē labākajām skolām. Pēc tam varēs arī uz kādu nedēļu ieskriet mājās un atgūt spēkus, lai izturētu visas streisanās absolvēšanas balles gada beigās.

Es laikam esmu nedaudz noguris no studēšanas jau. Patiesībā es jūtu, ka nupat būtu laiks beigt mācīties mācoties un sākt mācīties darot.