RED ar kinematogrāfiju dara to pašu, ko ciparu fotoaparāti izdarīja ar fotogrāfiju pirms kādiem 8 gadiem. Tā ir tik laba, tik kvalitatīva, tik viegla un tik ļoti lēta un pieejama. Jebkuram DSLR lietotājam RED liksies pazīstams. Līdzīgi kā ar digitālo fotogrāfiju, lietotājam vairs nav jādomā par filmas ekpozīciju – var vienkārši spiest pogu un dragāt. Rezultāti ir tūlītēji. Histogramma ir, ISO ir, ekrāns ir, cietais disks vai CF kartiņa iekšā, un var sākties cieto disku piekrāmēšana ar pārāk lielas izšķirtspējas absolūti vidējiem kadriem.

Vakar beidzās mana diplomdarba filmēšana. Veselu nedēļu strādāju ar RED. Kamera, protams, lieliska – tiem, kas zina, ko ar to darīt. Ja tu uztversi to kā filmas kameru un rūpīgi gaismosi un kadrēsi, tad tā dos skaistus rezultātus. Turpretī, ja kvalitāti mēra megapikseļos, tad ir ļoti viegli sagāzt terrabaitus ar 4K izšķirtspējas plakaniem un garlaicīgiem attēliem.

RED tā īsti nevar par digitālu video kameru saukt. Tas kaut kā liekas netaisnīgi. RED ir liela, smaga un dārga. Tai nav iebūvēta objektīva. To darbina liela un smaga 12V baterija, kuru kamera iztukšo aptuveni stundas laikā. To ir jāapkrauj ar aksesuāriem pirms tā vispār ir lietojama. Mana pieredze bija forša, jo man bija divi lieliski asistenti. Visa filmēšana bija lieliska – jo es pirmo reizi filmēju ar Zeiss 35mm kino objektīviem, kas uz RED pilnā izmēra sensora dod pilno kino asuma seklumu. Pirmo reizi arī strādāju ar profesionālu gaismotāju un gripu.

Nākamnedēļ iešu izmēģināt Arri D21 ciparu kameru, kurai atšķirībā no RED ir mehānisks slēdzis un optiskais skatmeklis, kas padara to par īstu kameru, nevis rotaļlietu. Ar RED vispār iznāca jautri, jo kantoris, no kura mēs to īrējām, nemaz nepapūlējās mums iedot acs skatmeklētāju (kaut elektronisko). Viss, ko viņi iedeva klāt, bija mazais 5,6 collu LCD monitoriņš. To viņi pamatoja ar to, ka “jaunie operatori” parasti izvēlas skatīties monitorā, jo tas ir ērtāk. Jebkurš nopietns operators pateiks, ka normāli kadrēt var tikai caur normālu, pie acs piespiestu meklētāju. Kadrēšana no monitora ir vienkārši slinka – pirmkārt, esot saulē uz tā krīt visādi atspīdumi, kas traucē bildi. Otrkārt, LCD monitoriem ir švaks skata leņķis, kā arī horizontālās un vertikālās līnijas izskatās šķības, ja tu skaties uz monitoru nedaudz no sāniem – nobalansēt statīva galvu ir baigi grūti vadoties pēc līnijām kadrā. Treškārt, bildi redzēt vajadzētu arī manam fokuspullerim, un viņš parasti nostājas kameras kreisajā pusē līdz ar sensora plakni. Ar vienu monitoru vispār strādāt ir ļoti neērti.

Jebkurā gadījumā, visas 7 dienas bija foršas un izglītojošas. Kopā safilmējām 300GB materiāla. Zemāk daži kadru izgriezumi mazam ieskatam. Pati filmiņa būs gatava oktobra sākumā un tā ir anti-pasaka par meitenīti un briesmoni.