5 no rīta, acis vaļā, aizmigt nevar. Reaktīvā atpalicība, kā to kādreiz nodēvēja Juris Kaža. Savādi, bet, lidojot uz Latviju (tātad austrumu virzienā), mani nekad īsti laika joslu nobīde neskar, turpretī, atgriežoties Austrālijā, es ar to intensīvi mokos vismaz nedēļu. Tas izpaužas tā, ka ap 5 pievakarē sākt nākt neizturams miegs. Ja neiztur līdz normālam gulētiešanas laikam un atplīst agrāk, tad skaidrs ir, ka naktī būsi augšā, aizmigt vairs nevarēsi, dīdīsies pa gultu vai iesi rakāties pa ledusskapi. Tā kā esmu nomodā atkal tik agri, izdomāju šo kluso laiku izmantot, lai kaut ko uzrakstītu savam joprojām snaudošajam blogam.

Pēdējās 6 nedēļas bija tik intensīvas, ka man vienkārši neatlika laika domāt par blogu. 20.augustā beidzās mana pēdējā skolas filmēšana, un tajā pašā dienā vakarā es ar čemodānu jau laidos uz lidostu, lai dotos uz Rīgu. Pirmā nedēļa Latvijā pagāja ļoti ātri, un tad jau es biju ceļā uz Budapeštas kinematogrāfijas meistarklasi, kas bija lieliska, un par to es uzraktīšu atsevišķu ierakstu. Pēc 2 intensīvām nedēļām Budapeštā es atkal tiku Rīgā uz 5 dienām, kas atkal pagāja ātri, un es tā arī nepaspēju satikt visus, ko gribēju. Taču paspēju (vairākkārt) apskatīt Piena un Kefīra izklaides kompleksu, kas man patika, kā arī Pērli, kas gan likās nedaudz pārcentusies būt stilīga. Katrā ziņā šie abi ir labi “jaunumi” Rīgas bāru scēnā, un man izlikās, ka tie interjera, atmosfēras un koncepta ziņā jau sāk tuvoties, piemēram, Melburnas bāriem, kuri dievina terases, dīvānus un nejauši atrastus, jocīgus vintage krāmus. Tiesa, skaidroties ar apsargu un mēģināt sevi katru reizi iekšā ejot pārdot kā kaut kādu superstilīgo slavenību man galīgi nepatika.

Šonedēļ vēl cenšos atgūties no pārlidojuma, cenšos sagremot visus Budapeštā iegūtos iespaidus un jaunās apgūtās lietas. Paspēju vēl 3 dienas palīdzēt skolasbiedram ar skaņas rakstīšanu filmēšanā, par spīti tam, ka ap 18 jau sāku klanīties un migt ciet. No nākamās nedēļas atsāku strādāt, tiesa gan, apkalpojošajā sfērā, bet cerams īslaicīgi. Decembrī absolvēju universitāti, laižu gaisā reinistraidas.com anglisko lapiņu, kur būs mans portfolio rullītis ar kadriem no visiem šī gada projektiem, taisu vizītkarti un DVD vāciņu, un tad jau no 2010. ceru sākt filmēt lielākus un interesantākus projektus. Sajūtas man ir savādas visa šā sakarā – gan tapēc, ka nav nekādas skaidrības par to, kādas darba iespējas būs vai nebūs pēc absolvēšanas, gan arī tapēc, ka drīz jākārto vīzas lietas un esmu apjucis emocionāli – nesaprotu, vai gribu palikt šeit vai gribu atpakaļ uz Rīgu.