Pārvākšanās ir tāda kā dvēseles attīrīšana. Līdzīgi kā šad tad ieiet pirtī un kārtīgi izsvīst visus sakrājušos nelabumus no organisma, mainot dzīvesvietu ir iespēja atbrīvoties no nevajadzīgām mantām, ar kurām cilvēks laika gaitā apaug. Vienmēr taču šķiet, ka rūtera kastīte ir jāsaglabā – ja nu to kādreiz vajag pārdot, tāpat arī ganrantijas talons un lietošanas instrukcija. Pirms tu paspēj attapties, tev jau visi skapji, plaukti un stūri ir piekrāmēti ar kastītēm, papīriem, vadiem, adapteriem un citiem priekšmetiem, kas liekas noderīgi, bet nekad netiek izmantoti. Liekas, ka, ja kādam draugam pēkšņi savajadzēsies ADSL sadalītāju, RGB-DVI adapteri, BNC uzgali, ethernet kabeli, vecu Nokia lādētāju vai antīku S-video vadu (tiem VHS filmu vakariem), tad tu noteikti varēsi viņam izpalīdzēt. Bet nevienam nekad neko tādu nevajag, un beigās atvilktnē ir tāds vadu mudžeklis, ka velkot ārā vienu vadu tam līdzi iznāk un karājās visu citu vadu “kamols”.

Man ļoti patīk pārvākties – kopš 18 gadu vecuma es nevienā vietā neesmu dzīvojis ilgāk par 2 gadiem. Man šķiet, ka 2 gadi ir mans limits, pēc kura man esošā dzīves vieta ir steigšus jāmaina, jo mani sāk kaitināt pavisam šķietami nenozīmīgi sīkumi, kā, piemēram, nestabils ūdens spiediens dušā vai čīkstošs skapītis virtuvē. Man apnīk iela, uz kuras es dzīvoju, kafejnīcas un veikali, kas ir netālu. Man apnīk mēbeles, sienu krāsa, dzīvokļa izkārtojums un mans pierastais staigājamais maršruts. Man ir akūti nepieciešams to visu strauji nomainīt, lai atkal būtu interesanti nākt mājās, atklāt jaunas brokastu vietas un braukt ar kaut vai citu tramvaju. Šī dabiskā vajadzība visu nomainīt un sākt no jauna ir kaut kā manī dziļi iesaknējusies – ja es to nevaru, tad mani sāk piemeklēt visādas sīkas kaites – slikts miegs, nogurums, sīkas saaukstēšanās, radošs izsīkums un vispārēja neapmierinātība ar sevi.

Divi gadi ir pagājuši, un es atkal īrēju veco un sagrabējušo busiņu un aicinu vietējo latviešu korišu par aliņu palīdzēt man stiept kastes. Visu, ko vajag (un ko nevajag), var nopirkt IKEA, bet šoreiz izlēmu viņus boikotēt. Smukas un lētas jau viņiem tās mēbeles ir, bet kaut kā viņas ir pārāk sterilas un “bez rakstura”. Šoreiz tika lemts ņemt priekšā sludinājumu dēļus un antīkos veikalus un visas mēbeles un gaismas ķermeņus iegādāt vecus un lētus. Vecā kompakt-kinozāle tika notirgota, tā vietā eBay tika iepirkts 70.gadu japāņu pastūzis/kasetnieks, jo obligātā 5.1 skaņa jau sen ir noiets etaps. Tā kā pārvākšanās parasti kaut ko papildus izmaksā, pārdevu arī gandrīz visas savas analogās kameras, palika tikai mazais Olympusiņš XA3. Tas tapēc, ka pēc 2 gadu garās “dēkas” ar filmu es gatavojos pāriet atpakaļ uz digitālo, jo nupat ir tas laiks, kad ciparu kameras atkal sāk kļūt aizraujošas (lasi: Micro 4/3 kompaktnieki ar video).

Sēžu es tā tagad tukšā istabā un priecājos – visa iedzīve sakrauta 7 kartona kastēs, un tik vien kā laptops un bezvadu rūteris stāv piesprausts pie plikas rozetes istabas vidū. Glauni laba sajūta!